3×3 saietā aizvadīts Daudzinājums

Piektdienas vakarā 3×3 saieta dalibnieki Castlebar pulcējās uz emocionāli visbagātāko notikumu – Daudzinājumu. Šī viennozīmīgi bija kopā būšanas prieka un piederības apziņas kulminācija, kas notika maģiski pievilcīgā vietā.
Kalnu pie ezera un ainavu ar tālumā vīdošo Patrika kalna virsotni – vel īpašāku padarīja ugunskurs, vakara debesis ar rietošās saules apzeltītu mākoņa malu un puiši, kas ar pašdarinātām lāpām veica rituālu, lai attīrītu Daudzinājuma vietu.

Mārtiņš, Ričards un Niklāvs nu jau zina un saprot, ko dara, un viņus vērojot radās prieks par to, ka aug lieliska jaunā paaudze.
Inesei un Atim Krūmiņiem šis bija ceturtais daudzinājums Īrijā un šoreiz tika daudzināts Pavards. Ne tikai kā uguns, kas silda, un vieta, kur gatavo ēdienu un pulcējas saime, bet arī kā katra iekšējā uguns, kas dod siltumu un mīlestību, kas ļauj dzīvot.

Emociju bija daudz. Tik daudz, ka tās saieta dalībniekus sildīs vēl ilgi – gan garajā ziemā, kas Zaļajā Salā mēdz būt vienmuļa un šķietami nebeidzama, gan garajā laikā līdz nākamajai kopā būšanai.
Savās domās par šī gada Daudzinājumu dalījās trīs saieta dalībnieces.

Zane Kažotniece: ”Kas ir Daudzinājums?
Šāds jautājums bieži rodas gan lielās 3×3 ģimenes jaunpienācējiem, gan jebkuram, kurš šo vārdu izdzird pirmo reizi. Ne viens vien no mums ir mēģinājis uz to atbildēt. Bet atbilde, šķiet, ir tikai viena. Daudzinājumu nevar ne izstāstīt, ne aprakstīt. To var tikai piedzīvot.
Nu jau ceturto reizi mēs Īrijā to esam piedzīvojuši un izdzīvojuši. Daudzinājuma kopības un piederības sajūtu arī nav iespējams izstāstīt. To tik ļoti labi varēja sajust vakar vakarā, kad mēs visi – lielie un mazie nometņotāji, rokās sadevušies, kāpām kalnā, kad kopīgi stāvējām ap pašu skaisti pušķoto ugunskuru, runājām, dziedājām un vienkarši bijām. Šoreiz daudzinājām Pavardu. Pavardu kā simbolu un vietu, ap kuru kopā pulcējas ģimene, dzimta. Pavardu kā mūsu pašu gaismas simbolu. Pavardu, kas mums katram varbūt nozīmē ko nedaudz atšķirīgu.
Arī šogad, tāpat kā pērn, Saule mūsos nolūkojās caur apzeltītu lodziņu mākoņos, bet vēlāk kā svētību saņēmām sidrabiņa lietu, kas pār ezeru atnāca pa Mēness apgaismotu ceļu.
Lai mēs visi šo kopības un piederības sajūtu varam paņemt līdzi. Lai tā mūs silda vēl ilgi.”

Guna Kriškāne: “Lai bij’ vārdi, kam bij’ vārdi, man pašam bij’ stipri vārdi…
Kopā varam visu – kopā stāvot atkāpjas tumšie padebeši, uzspīd saule. Kopā esot, mēness uzmargo staru tiltu. Kopā pastāvot, mēs dziedam, tātad esam. Esam stipri, jo varam tādi būt. Esam.
Visi meži guņiem pilni, visi ceļi atslēgām…
Uguns kā siltuma avots, kā mājīguma radītājs, kā pavarda pamats. Atslēgas vārdi, atslēgas darbības – mēs taču zinām, kas mums ir jādara, mūsu senči to ir zinājuši un mums atliek tikai sajust un būt. Un atslēgas uz visu ir mūsu rokās – uz laimi, prieku, pārticību, veselību un viedu dzīvesziņu. Mēs esam un varam. Kopā un katrs atsevišķi.
Ar dieviņa palīdzību visam gribu cauri iet…
Ar dieviņa palīdzību visam VARU cauri iet!”

Baiba Kalniņa: “Pavards kā simbols dzimtas vienotībai cauri laikiem, pavards kā gaismas un siltuma nesējs, pavards kā ēdiena gatavošanas vieta.
Ir ļoti svarīgi apzināties, ka mēs esam maza daļa no pasaules un nācijas, bet savas dzimtas kontekstā esam nozīmīga tās sastāvdaļa, mums ir jābūt ķēdes posmam no mūsu vecākiem uz mūsu bērniem, un šī zināšanu un tradīciju aprite, nodošana no paaudzes paaudzē, nedrīkst tikt pārtraukta, mums katram pašam jāuzņemas atbildība ķēdes turpināšanā.
Pavards ir arī spēka vieta, vieta kurā patverties, kad esi apmulsis un vairs nezini, kas tu esi, tava senču balss tev to atgādinās, ļaus tev ieiet dzimtas spēkā un apzināties savu dziļāko būtību un sūtību.”

FOTO: Lauris Karpovs-Ziemelis