“Vai mazi bērni var būt rasisti?”

Saistībā ar nesen Īrijā izdoto autores Constantina O’Sullivan bilžu grāmatu, kas paredzēta 2-6 gadus veciem bērniem un kuras mērķis ir veicināt bērnu izpratni par atšķirīgo, Irish Examiner publicējis Suzanne Harrington pārdomas par rasismu īru sabiedrībā.
Grāmatā “Katram patīk burbuļi” stāstīts par to, kā vairāki bērni atsevišķi spēlējas parkā, kad ierodas vēl kāds bērns ar burbuļu pūšamo, kas liek visiem apvienoties un sākt rotaļāties kopā.

Raksta autore atgādina, ka pavisam nesenā pagātnē Īrijā bija monokulturāla un monoteiska sabiedrība, kurā gandrīz visi bija baltie īru katoļi, un vienīgo kultūras dažādību veidoja neliela saujiņa balto īru protestantu. Džeimsa Džoisa romānā “Uliss” minēts, ka Īrija “nekad nevajāja ebrejus”, jo “tā nekad neļāva viņiem iebraukt”, un cilvēki ar citu ādas krāsu bija sastopami tik reti, ka īru valodā īsti nebija iespējams aprakstīt melnādainu cilvēku citādāk nekā “fearr gorm” — “zils cilvēks”. Autore piebilst, ka nebūtu pārspīlējums teikt, ka rasistiska attieksme bija iesakņojusies, lai gan nebija gandrīz nekādas rasu vai kultūras daudzveidības.
Šajās dienās Īrijā ir raibākais iedzīvotāju sastāvs Eiropas Savienībā, kas ietver dažādu tautību kopienas – poļus, angļus, lietuviešus, latviešus, rumāņus, nigēriešus, indiešus, filipīniešus, vāciešus, amerikāņus, ķīniešus, spāņus, francūžus, brazīliešus, ungārus, itāļus, spāņus, čehus, pakistāņus un dienvidāfrikāņus. Lai arī skaitļi nav milzīgi — Īrijas lielākā etniskā minoritāte ir poļi (122000), kam seko angļi (112000) un mazākās ir čehu un dienvidāfrikāņu kopienas (pa 5000 katrā), demogrāfija turpina paplašināties.

Pirmo reizi Īrijas vēsturē ir sastopami dažādas izcelsmes bērni – melnādaini, aziāti, ķīnieši un daudzu citu tautību bērni no atšķirīgām kultūrām, kas visi dzīvo līdzās īru bērniem.
Raksta autore uzdod jautājumu, vai mazi bērni var būt rasisti? Īsā atbilde ir – nē, pat ne mazliet. “Bērnu pamatattieksme nekad nav rasistiska,” saka Larry Fleming no Irish Primary Principal Network. “Rasisms ir iemācīta uzvedība. Uzskati veidojas vecāku ietekmē — viņi ir tie, kas nosaka attieksmi. Bērnu uzvedību modelē pieaugušie.”
Vissvarīgākā vieta, kur veidot attieksmi pret daudzveidīgu sabiedrību, ir bērnudārzs, uzskata Larry Fleming.
“Mazie bērni ar dažādu etnisko un kultūras piederību, kas uzaug kopā, kopā spēlējas, arī pēc skolas cits cita mājās, nekad nebūs rasistiski. Viņi draudzēsies vai nedraudzēsies ar vienaudžiem, pamatojoties uz to, vai viņi viens otram patīk vai ne, nevis dēļ ādas krāsas vai kultūras. Mums, pieaugušajiem, vajadzētu mācīties no saviem bērniem.”
Viņš norāda, ka, lai arī sabiedrībā joprojām pastāv rasisms, tā kopš ķeltu tīģera laika kļūst arvien atvērtāka un daudzveidīgāka.
“Bērniem nav raksturīga rasistiska uzvedība,” saka Peter Mullan no Īrijas Nacionālās skolotāju organizācijas. “Viņi to iemācās no vecākiem, brāļiem, māsām, sabiedrības. Pirms divām desmitgadēm rasisms nebija aktuāls jautājums mūsu skolās, jo mums bija vismonolītākā sabiedrība Eiropā, bet šodien 12% no mūsu skolēnu skaita veido bērni, kuru tautība nav īri.”
“Viens no Īrijas veiksmes stāstiem ir skolu reakcija uz šīm pārmaiņām. Izglītības ministrija sākotnēji piešķīra resursus, lai palīdzētu jaunajiem bērniem. Taupības gados šie resursi tika samazināti, bet tikmēr vairums šo bērnu bija integrēti un iesakņojušies. Ir bijuši atsevišķi incidenti, bet kopumā skolās jaunie bērni tika pieņemti. Mēs nevaram uztvert to kā pašsaprotamu un mums joprojām ir vajadzīgi resursi. Tādi kā, piemēram, jaunā grāmata.”

FOTO: baltic-ireland.ie