Latvijai nav jābaidās no savu pilsoņu aizstāvēšanas

Vakar, 28. janvārī, Latvijas Saeima pieņēma deklarāciju par nepilngadīgo Latvijas valstspiederīgo aizsardzību ārvalstīs. Deklarācijas sastādīšanā un tapšanā piedalījās Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko (“Saskaņa”), kura ar savu nostāju šajā jautājumā iepazīstina arī portāla baltic-ireland.ie lasītājus:

“Jebkurai sevi cienošai valstij būtu jāspēj aizstāvēt savu pilsoņu tiesības, tajā skaitā arī ārpus valsts robežām.
Nav pieļaujami sistemātiskie starptautisko normu pārkāpumi attiecībā pret mūsu pilsoņiem. Bērnu tiesību jautājumos valstīm ir jāsadarbojas savstarpējā cieņā un izpratnē. Lai neturpinātos situācija, kad Latvijai netiek ziņots, par to, ka no mūsu ģimenes ārvalstīs kāda iemesla dēļ ir izņemts bērns, ir tapis šis aicinājums un atgādinājums. Tas ir arī kā uzdevums mūsu valdībai rīkoties tepat Latvijā, lai sniegtu juridisku palīdzību tautiešiem, pārņemtu lietas uz Latviju un izglītotu cilvēkus par iespējamām atšķirībām bērnu audzināšanas jautājumos dažādās valstīs.
Tā kā pārkāpumi turpinās un šogad ir atklājies jauns gadījums, kad Latvijas iestādes nav savlaicīgi informētas par bērna aprūpes jautājumu, uzskatu, ka šī deklarācija ir neliels, bet nozīmīgs solītis bērnu tiesību aizsardzības politikas veidošanā ārpolitikas jomā.
Jebkuram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka ģimene ir vislabākā vieta bērnam un cik smagi un traumējošibērns pārdzīvo piespiedu šķiršanos ar vecākiem. Diemžēl praksē ir pierādījies fakts, ka jēdziens “Bērna labākās intereses” var tikt pavērsts pret pašu bērna ģimeni un labākās intereses pret bērna vecākiem var aizstāvēt kāds svešs cilvēks – sociālais darbinieks.
Maldās tas, kurš domā, ka bērnus atņem tikai pavisam bezcerīgiem vecākiem, kuri pakļauj bērnus briesmām, vai nerūpējas par tiem. Tāpat maldās tie, kuri šādās situācijās sāk vērtēt vecāku personību un rīcību. Bērns nav koferis, kuru var pazaudēt izklaidības dēļ un bērns nav medaļa, kuru var piešķirt vai atņemt. Bērnam ir tiesībasaugt savā bioloģiskajā ģimenē.
Ņemot vērā potenciāli augsto kļūdu procentu, kuru pieļauj tie paši Lielbritānijas sociālie darbinieki, mums ir jābūt tiesīgiem pašiem vērtēt katru situāciju.Šokē kādas angļu sociālās darbinieces teiktais: “Mēs labāk salaužam 10 normālas ģimenes un izglābjam vienu bērnu no īstām briesmām, nekā nedarām neko”.
Prātam neaptverami iedomāties, pie kā noved šādi pārspīlējumi bērnu labāko interešu aizstāvībā. Austrālijas premjere nesen bija spiesta atvainoties valsts vārdā tiem, kurus skāra postošā valsts politika ģimeņu jomā. No otrā pasaules kara beigām līdz pat pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, vientuļām, trūcīgām mātēm tika atņemti bērni un ievietoti audžuģimenēs. Tūkstošiem cietušo bērnu.

Tikmēr Lielbritānijā katru gadu notiek aptuveni 5000 adopcijas gadījumu, no kuriem 95% nav saņemta vecāka atļauja. Tas nozīmē to, ka šajos 95% gadījumu vecākiem un bērniem ir salauzta dzīve.
Cik bērniem ir jābūt adoptētiem piespiedu kārtā, lai Latvijas valsts sāktu reaģēt un pildīt savas ar Satversmes 98.pantu noteiktos pienākumus, jo vienu bērnu mēs jau esam zaudējuši?
Es saprotu, ka Latvija nav izpostījusi nevienu ārvalstnieka ģimeni, lai varētu salīdzināt dažādas valstu reakcijas uz šādām darbībām, bet manā skatījumā Latvijas nostāja savu pilsoņu aizstāvībā varētu būt daudz izlēmīgāka.
Ir vairāki citu valstu piemēri, kuros valsts augstākās amatpersonas demonstrē drosmi un izlēmību, kad runa ir par valsts pilsoņiem. Čehijas prezidents asi kritizē Norvēģijas sociālo dienestu darbu, Slovākija, lai paglābtu savus divus puikas no piespiedu adopcijas, izsūtīja Lielbritānijai diplomātisko notu ar brīdinājumu par vēršanos tiesā pret Lielbritāniju. Tas nostrādāja, puikas atgriezās mājās pēc 920 dienu ilgās prombūtnes.
Daži mēdz salīdzināt mūsu tautiešus ārvalstīs, īpaši Lielbritānijā, ar bēgļiem. Sakot, ka redz Lielbritānija piecieš mūsu tautiešus un būs jāsolidarizējas arī mums. Bet vai ir dzirdēts kaut viens gadījums, kad bēgļu ģimenei tiek atņemts bērns? Jūs taču redzat, kā nereti šie bērni tiek uz Eiropu – laimīgi, ja paliek dzīvi – gumijas laivās, bez glābšanas vestēm.
Valsts Prezidents kopā ar Tieslietu Ministru pagājušā gada vasarā ir vienojušies par palīdzības sniegšanu bērniem ārvalstīs, īpaši mazās Katrīnas Brices lietā. Valdībā ir izveidota darba grupa Latvijas pilsoņu bērnu aizsardzībai ārvalstīs. Tas būtu ļoti liels apkaunojums Latvijai, ja pat iestājoties valsts augstākām amatpersonām, mēs turpināsim zaudēt mūsu bērnus. Par mums vienkārši pasmiesies.
Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā trūkst vienotas politikas bērnu tiesību aizsardzības jomā ārvalstīs. Ar klusēšanu tiesās un maigām lūdzošām vēstulēm mūsu pilsoņu aizstāvībā nepietiks. Ir nepieciešama nepārprotama diplomātiska, bet stingra nostāja šajā jautājumā.
Šī deklarācija varētu būt pirmais starptautiski izziņojams dokuments, kurā Latvija īpaši uzsver savas tiesības un pienākumu rūpēties par saviem bērniem un aicina to darīt arī citas valstis. Ar šo deklarāciju Latvija ierindosies to valstu vidū, kuras ir skaidri noteikušas savas prioritātes bērnu aizsardzības jomā un, iespējams, iegūs domubiedrus un līdzgaitniekus šajā cīņā par saviem pilsoņiem.
Vēlos pateikties kolēģiem par ieguldīto darbu deklarācijas tapšanā, tāpat vēlos pateikties tiem ministriju un konsulātu darbiniekiem un vēstniekiem, kuri godprātīgi pilda savus pienākumus mūsu pilsoņu interešu aizsardzībā.”

FOTO: baltic-ireland.ie