Šajā dienā pirms 60 gadiem sāka darboties PBLA

Bez lielām svinībām un fanfārām 25. februārī tieši pirms 60 gadiem uz statūtu projekta pamatiem savu darbību uzsāka Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA), tolaik saukta par Brīvās pasaules latviešu apvienību (BPLA), portālam baltic-ireland.ie pastāstīja PBLA ģenerālsekretāre Ilze Garoza.

Par šīs latviešu centrālo organizāciju apvienības galvenajiem uzdevumiem bija izvirzīta cīņa par latviešu tautas atbrīvošanu un Latvijas valsts un neatkarības atjaunošanu, kultūras saglabāšana un jaunrade, un palīdzība Otrā pasaules kara un Latvijas okupācijas rezultātā pasaulē izkaisītiem latviešiem. Pats svarīgākais mērķis – Latvijas neatkarības atjaunošana – tika sasniegts pirms 25 gadiem, tomēr organizācija savu vitalitāti nav zaudējusi vēl šodien.
Ideja par vienotu, globāla mēroga latviešu organizāciju apvienības izveidi „brīvajā“ pasaulē pirmo reizi trimdinieku aprindās izskanēja jau četrdesmito gadu beigās, bet daudz nopietnāka diskusija par vispasaules latviešu apvienības veidošanu iesākās reizē ar latviešu centrālo apvienību dibināšanu trimdinieku jaunajās mītnes zemēs piecdesmito gadu sākumā. Kā to savās piezīmēs apraksta pirmais Amerikas latviešu apvienības un vēlāk arī BPLA priekšsēdis priekšsēdis prof. Pēteris Lejiņš, pirmais zināmais mēģinājums globālas latviešu organizāciju apvienības izveidē datējams ar 1951. gada pavasari, kad Latviešu Nacionālās padomes prezidijs Vācijā izsūtījis latviešu organizācijām aptaujas lapu par šādas apvienības darbības principiem. Tomēr šis mēģinājums palicis bez rezultātiem. Gadu vēlāk vispasaules latviešu apvienības izveides iniciatīvu pēc Kanādas un Austrālijas latviešu centrālo organizāciju pamudinājuma uzņēmās Amerikas latviešu apvienība, pamatojoties uz faktu, ka ASV bija apmeties vislielākais skaits latviešu salīdzinājumā ar citām latviešu trimdinieku mītnes zemēm pasaulē.
Kā izrādījās, process nebija nedz ātrs, nedz viegls. 1952. gada pavasarī P. Lejiņš skaidroja, ka vispasaules latviešu apvienība var tikt radīta tikai un vienīgi atsevišķu valstu un kontinentu vienošanās ceļā, kuras pamatā būtu kompromiss, brīdinot, ka kādas grupas atteikšanās no dalības apvienībā novedīs pie tā, ka tā vairs nebūs vispasaules apvienība. Kā tas vēlāk tika aprakstīts trimdas presē, nospraustais uzdevums bija „ciets rieksts“ un kompromisa meklējumi vairākkārt „nonāca uz sēkļa“.

Lai arī organizāciju vidū pastāvēja absolūta vienprātība par šādas organizācijas nepieciešamību un izveides steidzamību, par viedokļu sadursmes punktu izvērtās organizāciju atšķirīgais skatījums par apvienības pārvaldes kārtību. Proti, diskusiju sākumposmā Latvijas Atjaunošanas Komitejas Eiropas centrs, kas apvienoja latviešu organizācijas Eiropā, pieprasīja, ka šai vispasaules latviešu organizācijai būtu divi pārvaldes centi, bet sēdeklis atrastos Eiropā. Turklāt LAK-EC rosināja, ka šādā apvienībā tiktu pieaicināti arī politisko partiju pārstāvji, bet tiesības tikt ievēlētiem apvienības valdē būtu tikai Latvijas pavalstniekiem. Tolaik Latviešu apvienība Austrālijā un Latviešu Nacionālā apvienība Kanādā, kā arī Brazīlijas latviešu apvienība, kas tobrīd runāja vairākās Dienvidamerikas valstīs dzīvojošo latviešu vārdā, uzskatīja, ka organizācijas sēdeklim jāatrodas ASV vairāku iemeslu pēc. Pirmkārt, ASV bija labvēlīgi noskaņota nacionālām kustībām un organizācijām, kuru mērķis ir tautas atbrīvošana no Padomju Savienības jūga. Otrkārt, ASV valdības nostāja un rīcība iepretīm Padomju Savienībai un komunisma aneksijām bija kategoriski noraidoša, ko neesot bijis iespējams apgalvot par citām lielvalstīm. Treškārt, bruņota konflikta gadījumā starp rietumu demokrātijām no vienas puses un Padomju Savienību no otras puses, Latviešu vispasaules organizācijas vadība atrastos tālāk no tiešajiem kaŗa draudiem un varētu strādāt netraucēti. Gala rezultātā PBLA sēdeklis jeb centrālais sekretariāts tika izveidots Vašingtonā, no kurienes tikusi koordinēta organizācijas darbība visu, nu jau 60 gadu garumā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākumā Latvijā tika izveidota PBLA pārstāvniecība, kuras atbildībā ir PBLA ierosināto projektu īstenošana un pārraudzība, informācijas vākšana un izplatīšana, un ārzemēs dzīvojošo latviešu interešu aizstāvība.
To, kāda būtu izvērtusies PBLA darbība, ja organizācija attīstītos uz citiem pamatiem, šobrīd varam tikai spekulēt. Tomēr organizācijas sekmīga darbība 60 gadu garumā ir apliecinājums kompromisa mākslai latviešu sabiedrības iekšienē, un bezkompromisa cīņai par nospraustiem mērķiem ārpusē, kas, cerams, tiks saglabāta arī turpmāk.