“Mums paveicās, mums bija Ārsts, ar lielo burtu…”

Par tradīciju kļuvis fakts, ka ik gadu 1.jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, publicējam kādu stāstu par Īrijā dzīvojošajām ģimenēm ar bērniem. Šoreiz īpašais stāsts būs par mazo Nikolu un viņas ģimeni, kurai nācies iziet cauri ļoti nopietnam pārbaudījumam – smagai slimībai. Par to portālam pastāstīt piekrita viņas mamma Līga.

Portāla lasītāji Līgu Plato iepazina pirms pieciem gadiem, kad stāstījām par viņas aizraušanos – puķu audzēšanu. Toreiz Nikola vēl bija pavisam maza un nevienam nebija pat nojautas par to, kāda cīņa un pārbaudījumi mazo meitēnu sagaida nākotnē. Nu jau var teikt, ka grūtākais ir aiz muguras, un mamma Līga piekrita dalīties ar savu stāstu, lai pievērstu citu vecāku uzmanību simptomiem, kas liecina par nopietnu slimību.
“Esam parasta ģimene. Dzīvojam visi kopā Īrijā jau 9 gadus. Nikolas lielā māsa Paula mācās vidusskolā, ir ceturtā gada skolniece. Tētis tagad ir kravas mašīnas šoferis, jo stādu audzētavu aizvērām, kad uzzinājām, ka Nikola ir slima. Es, mamma, esmu mājsaimniece. Nikola mācās St.Catherine’s National school 3. klasē. Tā ir viņas skola no pirmās skolas dienas 4 gadu vecumā.

Laiciņu pirms 2013.gada Ziemassvētkiem, novembra beigās vai decembra sākumā ievēroju dīvainu atspīdumu Nikolas acī, kad viņa kādā noteiktā leņķī pagrieza galvu un gaisma no lampas atspīdēja acī. No sākuma domāju, ka man rādās vai ka tā jābūt. Prasīju mājiniekiem, bet no sākuma neviens neko nebija ievērojis. Nika ne par ko nesūdzējās, tā ar palikām pie domas, ka man rādījās. Ap Ziemassvētku brīvdienām sāka “rādīties” arī Nikas tētim un māsai. Pa tām paris nedēļām balto atspīdumu acī, kas izskatās kā kaķa acs tumsā, kad iespīd gaisma, vai kā sudraba pusmēness (var būt arī citāda forma) jau varēja ievērot, vienkārši skatoties viņas acīs. Vēl aizvien nekādu citādu veselības izmaiņu nebija, pilnīgi vesels bērns. Pirmajā skolas dienā, 2014. gada 6. janvārī, pēc stundām devāmies uz “Extra Vision” pārbaudīt Nikolas acis. Tur viņai veica visas pārbaudes, nofotografēja tīkleni, pārbaudīja redzi. Redze bija 100%, bet ar tīklenes foto kaut kas nebija kārtībā, mūs tajā pašā vakarā aizsūtīja uz Temple Street bērnu slimnīcu.
Aizbraucām uz turieni. Daktere, kura Nikolu apskatīja, teica, ka neko tādu savā dzīvē iepriekš nav redzējusi, un nosūtīja mūs uz Bērnu Acu klīniku. Tā bija pirmdiena, pieraksts bija uz trešdienu un tad sākās mūsu “karuselis”…
8.janvārī aizbraucām uz pārbaudi. Daktere, kas pārbaudīja Nikolu, izsauca profesoru O’Keefe paskatīties, ko viņš domā. Nepagāja ne 10 minūtes, kad viņš bija klāt, un pēc pārbaudes mums paziņoja, ka Nikolai ir rets bērnu acs vēzis – retinoblastoma. Nika tad bija sešus ar pusi gadus veca. Tajā pašā vakarā tika veikta magnētiskā rezonanse, lai pārbaudītu, vai vēža šūnas nav ieperinājušās galvā. Mums par milzīgu atvieglojumu viss bija tīrs.
Nākošajā dienā tika veikta pilnīga acu pārbaude zem narkozes un tad mums izstāstīja, ka Nikolai ir milzīga audzēja masa labajā acī, kurai apkārt ir sīki audzēja gabaliņi – seedings.
Profesors O’Keefe izstāstīja mums, ka viņš neredz nekādu iespēju aci glābt, un, lai glābtu bērna dzīvību, acs ir jāņem ārā. Taču viņš apsolīja nepieņemt vienpusēju lēmumu un vispirms konsultēties ar kolēģiem. Mums tika dotas 24-48 stundas laika, līdz viņš saņems atbildes. Tomēr tik ilgi nevajadzēja gaidīt, jo nākošajā rītā (piektdienā) ap 10 no rīta saņēmām zvanu, lai uz pulksten 12 ierodamies pie profesora klīnikā. Profesors mums parādīja atbildes, viena, no Kanādas, bija ar tādu pašu iznākumu kā mūsu profesors ieteica, bet otra, no Šveices, bija citādāka. Mums nedeva daudz procentus, ka aci varēs saglābt, bet mēs to iespēju sagrābām un nelaidām vaļā… Nākošajā trešdienā jau bijām lidmašīnā un braucām uz Šveici pie profesora Francis Munier.
Ārstēšanas process bija sadalīts divās daļās un tika veikts divās klīnikās. Vispirms Niku profesors Muniers apskatīja zem narkozes, lai saprastu, vai vispār ir iespējam ko darīt, vai vajadzīgajā vietā acī ir atrodams brīvs ceļš no seedings, vai audzējs neskar redzes centru un vēl bija trešā lieta, ko tagad neatminos. Nikolai veicās un profesors izdarīja pirmo intra vitro injekciju acī, lai nogalinātu šos mazos veidojumus. Nākošajā nedēļā viņai veica intra arterial chemo – pretvēža zāles tiek ievadītas pa cirkšņa artēriju, caur aortu uz acs artēriju un atkal tas bija veiksmīgi. Nikolas artērijas bija pietiekami lielas un nebija nekādu pataloģiju, lai to nevarētu izdarīt. Pēc sešām intra vitro un trijām arteriālajām ķīmijterapijām, audzējs bija pārvērties kalcija gabaliņā un seedings bija pagalam. Tad tika veikta vēl viena operācija, lai palīdzētu tīklenei pielipt atpakaļ pie acs sieniņas (tīklene bija atlipusi zāļu ietekmē).
Tam visam cauri iziet ļoti palīdzēja vienas dakteres ieteikums tepat Īrijā: “Dzīvojiet dienu pa dienai, nedomājot, kas būtu, ja būtu. Ja viss labi – priecājieties, ja nav tik labi – bēdājieties.”
Ārstēšanu apmaksāja valsts, bet, protams, bija jāpilda veidlapas un jāzvanās, jo Nikolas gadījums bija īpašs. Viņai nebija 14-21 dienas laika, lai gaidītu, kamēr viņi visu tur izlems. Paldies cilvēkiem apkārt, kas palīdzēja. Profesors O’Keefe ar savu palīdzi un profesors Munier ar savējiem nokārtoja mums vizīšu laikus un visu citu, kas saistīts ar ārstēšanu. Mums tika apmaksātas 2 vietas lidmašīnā plus ārstēšana, bet par visu citu – dzīvošanu, ēšanu, transportu mēs maksājām paši. Labi, ka mums bija naudiņa bankā, lai iesāktu mājas celtniecību, ja tās nebūtu, es nezinu, kā mēs tiktu tam visam cauri…
Emocionālo atbalstu sniedza ģimene un draugi. Mana dārznieku grupa šeit, Īrijā, bija ļoti liels atbalsts, vienmēr juta līdzi, apjautājās, kā Nikolai iet. Pašā pirmajā dienā Lozannā sapazinos ar ģimeni no Baltkrievijas. Ar Ritas palīdzību vismaz radās kaut kāda saprašana, kas un kā tur notiek, jo nekādas citas informācijas nebija. Tad vēl, kad sākām palikt viesnīcā slimo bērnu vecākiem, sapazinos ar loti daudziem vecākiem līdzīgās situācijās. Krievu valodas un angļu valodas zināšanas atver robežas!
Mēs, ģimene, tam visam cauri izgājām kopā. Lielā māsa Paula pāris reizes ir bijusi mums līdzi uz Šveici, lai redz un saprot, kam ir jāiziet cauri. Gan tad, kad bija ārstēšana, gan tad, kad braucām tikai uz pārbaudēm. Viņa ļoti pārdzīvoja par Niku. Kad saskaries ar kaut ko tādu, tas maina uztveri par apkārtējo pasauli.
Portāla lasītājiem vēlos pateikt – mīļās mammas, tēti un vecvecāki, tantes un onkuļi, lūdzu, lūdzu pārbaudiet bērniem acis! Tā slimība, kas bija Nikolai, ir mazu bērnu vēzis, ar to var piedzimt un parasti var saslimt līdz 5 gadu vecumam. Bet, kā redzat, gadās arī vēlāk. Ja redzat kaut ko dīvainu vai nesaprotamu, ejiet pie ārsta, negaidiet. Ja mēs būtu kavējušies vēl kādu nedēļu, kas zina, kāds rezultāts būtu šodien. Ļoti labs veids ir apskatīt tuvāk fotogrāfijas – ja bērna acu zīlītes nav sarkanas, bet baltas, tad steidzami ir jāiet pie ārsta. Un nekad, nekad nepaļaujieties uz vienpusēju lēmumu, vienmēr konsultējieties ar citu ārstu. Mums paveicās, mums bija Ārsts, jā, ar lielo burtu.
Un Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā novēlu veselību jums un jūsu bērniem!”

FOTO: no ģimenes arhīva