“Mums ir labi tur, kur mēs esam”

Šodien lielākajā Īrijas laikrakstā The Irish Times ir lasāms raksts par uzņēmīgu latvieti, kura dzīvo Zaļajā Salā kopš 2009.gada un savā dzīvē ir sasniegusi daudz ko no iecerētā.
Daiga Ančikovska strādā par menedžeri Fingal grāfistes padomes brīvprātīgo centrā, ir izveidojusi šeit ģimeni un iegādājusies īpašumu.

Daiga stāsta, ka ir uzaugusi Latvijas laukos, bet vienmēr ir jutusies kā savādniece, jo viņu neaizrāva zemeņu ravēšana un govju slaukšana vecvecāku saimniecībā, bet vairāk interesēja grāmatu lasīšana un izbraukumi kopā ar draugiem.
Neskatoties uz nepatiku pret lauku darbiem, viņa izbaudīja apkārtējo dabu un atpūtu pie upēm un ezeriem Aizkraukles rajonā. “Man bija ļoti jautra bērnība, tur viss bija ļoti skaists un zaļš, un mēs mežā lasījām sēnes un ogas”.
16 gadu vecumā Daiga aizgāja no mājām un devās mācīties vidusskolā, kura piedāvāja biznesa un ekonomikas kursu. Bija jāiemācās būt neatkarīgai, gatavot ēdienu un ļoti daudz mācīties.
Pēc vidusskolas jauniete iestājās Latvijas Universitātē, lai studētu Politikas zinātni, bet pēc diviem intensīviem studiju gadiem nolēma, ka ir pienācis laiks pārtraukumam.
Vasarā kopā ar draudzeni pastrādājusi Somijā, Daiga atgriezās Latvijā un satikās ar draugu, kurš jau gadu dzīvoja Īrijā un abas meitenes uzaicināja atbraukt pie viņa.
“Nebija reāla iemesla, kāpēc mēs vēlējāmies doties uz Īriju, bija tikai vēlme nopelnīt naudu un nedaudz paceļot. Draugs teica, ka viņam ir brīva istaba Granardas pilsētā Longfordas grāfistē un mēs nopirkām biļetes uz Īriju. Mēs pat nekad pirms tam nebijām lidojušas.”

Novembra beigās divas jaunas sievietes ieradās Īrijā un sāka meklēt darbu. Sapratušas, ka darbs sēņu audzētavās nav priekš viņām, abas turpināja meklējumus, līdz Daiga iekārtojās tuvējā kafejnīcā, bet draudzene – par konditori Sligo maiznīcā. Tā viņas deviņus mēnešus strādāja un nedēļu nogalēs apceļoja Īriju vai ciemojkās pie draugiem Longfordā.
Daiga stāsta, ka ļoti iemīlēja Īriju, bet bija apņēmusies atgriezties Rīgā, lai pabeigtu studijas. Neraugoties uz to, ka neilgi pirms došanās projām viņa bija iepazinusies ar savu tagadējo vīru, portrugāli Norberto, Daiga uz četriem gadiem atgriezās Latvijā. Viņa pabeidza studijas un 2009.gadā atkal ieradās Īrijā, šoreiz Carlow pilsētā, kur atklāja, ka pēc finanšu krīzes sabiedrība ir ļoti mainījusies.
“Lietas bija izpostītas. Cilvēki nevēlējās runāt ar tevi, ja tu meklēji darbu. Viņi panēma tavu CV, bet nebija ieinteresēti, jo viņiem bija pietiekami daudz savu problēmu. ”
Turpinot meklēt darbu, Daiga sāka strādāt kā brīvprātīgā vietējā krājaizdevu sabiedrībā un Citizens Information birojā, bet finansiāli viņu atbalstīja Norberto.
Galu galā uzņēmīgā latviete atrada apmaksātu darbu Fingal Volunteer Centre, kur viņa šobrīd ir jau menedžere, kā arī kopā ar Norberto ir nopirkuši māju Balbriggan.
Pēc sešiem Īrijā nodzīvotiem gadiem Daiga saka, ka ir šeit laimīga.
“Tu tiec šeit pieņemts tāds, kāds tu esi, tev nevajag izlikties par tādu, kāds tu neesi. Man arī patīk tas, cik daudzveidīga ir Īrija. Mūsu jaunie kaimiņi ir no visas pasaules, un man patīk fakts, ka bērni spēlējas kopā un neskatās uz nacionalitātēm. Mēs esam pieņēmuši lēmumu palikt šeit. Es nekad nesaku nekad, bet es nedomāju, ka es atgriezīšos Latvijā, ja manā dzīvē nenotiks kādas milzīgas pārmaiņas. Mana ģimene var iekāpt lidmašīnā un apciemot mūs ar Ryanair reisu tieši no Rīgas. Mums ir labi tur, kur mēs esam.”

FOTO: www.irishtimes.com ekrānattēls