Jau vairāk kā desmit gadus 1. jūnijā, Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā, portāls baltic-ireland.ie tradicionāli publicē rakstu, kas stāsta par Īrijā dzīvojošajām latviešu ģimenēm ar bērniem. Šogad Latvijas vēstniecības Konsulārās nodaļas vadītāja Nora Redliha un portāls viesojās pie Barkusu ģimenes Dublinā, kurā ir izaudzināti un vēl aug kopumā pieci bērni.
Pašlaik bijušo aizputnieku, vecāku Vitauta un Ilzes aprūpē ir palikuši vien pastarīši – 12 gadus vecais Pēteris un 7 gadus vecā Elizabete, jo vecākie bērni aizgājuši savā dzīvē un, kā tas mūsdienās bieži notiek, dzīvo dažādās valstīs. 31 gadu vecā Sintija ar savu ģimeni dzīvo Anglijā, 22 gadus vecais Jurģis – Latvijā, bet 21 gadu vecā Ieva – tepat Īrijā. Ģimene pirmoreiz atbrauca uz Zaļo salu ar trīs bērniem, vēlāk atgriezās Latvijā, kur piedzima Pēteris, bet mazā Elizabete pasaulē nāca, kad viņi bija atpakaļ Īrijā. Barkusu ģimene ir bijusi lieciniece tam, kā Zaļajā salā sāka veidoties latviešu kopienas vēsture – nodibinājās latviešu biedrība, pirmā nedēļas nogales skoliņa “Saulgriezīte”, luterāņu draudze, koris u.c..
Mūsu tikšanās laikā sarunājamies galvenokārt ar Ilzi, Vitauts ik pa laikam vien piebilst kādu frāzi, kas apstiprina vai papildina sievas teikto. Galvenais sarunas temats, protams, ir bērni un svarīgākais, ko šīs sarunas laikā nevar nesajust, ir dziļā mātes mīlestība, kurā sildās visa ģimene.
“Mūsu bērni katrs ir tik ļoti savādāks, ar katru no viņiem man ir īpaša, ļoti ļoti sava un dziļa garīgā saikne. Ar katru no bērniem ir kaut kas, kas ir tikai ar viņu. Es ļoti priecājos, ka man ar viņiem, arī ar tiem, kas pieauguši, ir tik laba saikne. Varam tā pa īstam par visu izrunāties un viens otru saprast. Es jūtu, ka es viņiem joprojām esmu svarīga.“
“Visi mūsu bērni ļoti mīl Latviju, bet Jurģis ir tāds, ka viņu Latvija velk kā magnēts. Pēc vidusskolas beigšanas Īrijā viņš aizbrauca uz Latviju un izmācījās Kuldīgas tehnikumā par auto elektriķi. Diemžēl pēc tam nebija darba un viņš atgriezās Īrijā, pastrādāja dažādus darbus te un pabija arī Anglijā pie māsas. Tur viņš strādāja bārā par virtuves strādnieku, darbs bija ļoti smags un deva pamatīgu rūdījumu.”
Tagad Barkusu vecākais dēls atkal ir atpakaļ Latvijā. Jurģis atgriezās īsi pirms Ziemassvētkiem, galvenokārt tāpēc, ka Ilzes mammai radās veselības problēmas un bija ļoti grūti vienai. Aprunājoties ar radiniekiem, ģimene nolēma, ka Jurģis dosies “misijā”- dzīvos Latvijā un palīdzēs savai omītei ikdienā. Sākumā bija grūti, jo vairākus mēnešus viņam nebija darba, bet tagad viss ir nokārtojies un Jurģis strādā rūpnīcā darbu, kas viņam patīk. Viņš ir priecīgs būt savā mazpilsētā Latvijā.
Ievai ļoti patīk aizbraukt uz Latviju, taču dzīvot ir izvēlējusies Īrijā, stāsta Ilze. Viņa ir medmāsa, strādā par veco ļaužu aprūpētāju pansionātā, dara grūtu darbu. Ieviņa ir ļoti mērķtiecīga un apzinīga un nesen saņēmusi ziņu, ka ir uzņemta studiju programmā, kas viņai ļaus piepildīt sapni – kļūt par veterinārārstu. Ilze piebilst, ka medmāsas profesiju meita, visticamāk, iepriekš izvēlējās, vēloties piepildīt mammas sapni kļūt par mediķi. Viņa ir priecīga, ka meita tomēr izlēmusi savādāk un zina, ko vēlas sasniegt un par ko kļūt.
Ilze atceras, ka tad, kad bērni bija mazi, viņai ļoti gribējās, lai viņi ātrāk izaug. Sevišķi grūti bija tad, kad viņa ar deviņus gadus veco Sintiju, nesen dzimušo Ievu un Jurģi, kurš bija tikai apmēram pusotru gadu vecāks, palika viena, jo Vitauts aizbrauca peļņā uz Īriju. Viņu dzīvoklis Aizputē atradās piektajā stāvā, mazā Ieviņa nepārtraukti raudāja, naudas praktiski nebija un dienas bija ļoti ļoti grūtas.
Ilze atceras, ka tad, kad draudzene viņai teikusi, ka laiks strādā viņas labā, jo bērni aug, viņa nodomājusi: “Kāds laiks? Viņi vakar bija tik maziņi, šodien ir tādi paši un arī rīt būs tādi…” Šodien tā laika mazulīšiem ir jau 22 un 21 un mammai tagad ir žēl, ka laiks skrien tik ātri.
“Pārējie bērni dzimuši ar diezgan lieliem starplaikiem. No vienas puses tas ir labi – man vienmēr ir bijis kāds mazs bērns, ko apčubināt, es vienmēr jutos jauna. Bet kādā brīdī man šķita, ka es sajukšu prātā, jo viens bērns paziņoja, ka grib precēties, bet citam tajā brīdī vajadzēja apmainīt pamperi … Vecākajai meitai ar jaunāko ir tieši 23 gadu starpība.”
“Man ir sajūta, ka ar katru bērniņu piedzimst arī jauna mīlestība. Kad ģimenē dzimst otrais, trešais vai ceturtais bērniņš, mīlestība uz pārējiem bērniem tāpēc nekļūst mazāka. Iepriekšējiem nekas netiek atņemts. Esmu laimīga, ka Dievs man ir ļāvis šo laimi piedzīvot piecas reizes.”
Jautāta, vai nepietrūkst laika, ko var veltīt katram bērnam, Ilze atbild, ka, protams, vienmēr gribētos vairāk laika, bet viņa joprojām cenšas ieplānot laiku, ko pavada tikai ar katru vienu no bērniem. Kaut vai aiziet uz kafejnīcu ar nu jau pieaugušo meitu, kamēr mazākie bērni ir skolā.
Visi Barkusu bērni jau mazotnē ir iemācīti spēlēt šahu un jebkuras galda spēles spēlēšana ar vecākiem ir īsts prieka un laimes mirklis mazajiem. Ilze stāsta, ka, ja ar bērniem mazotnē šādas spēles nav spēlētas, izaugot lielākiem, viņiem interesi pamodināt ir jau ļoti grūti. Viens no svarīgākajiem principiem Ilzes attiecībās ar bērniem ir – vienmēr izpildīt to, ko esi bērnam apsolījis.
Ja esi pateicis “darīsim to vēlāk”, tad arī noteikti izdari.
Ilze četrus gadus darbojās nedēļas nogales skoliņā “Saulgriezīte” Dublinā, sākumā kā skolotāja, vēlāk – kā skolas vadītāja. Viņa saka, ka to darījusi, jo vēlējusies piepildīt savu jaunības sapni būt par skolotāju. Šodien viņa šo sapni ir izsapņojusi un stāsta, ka šāds darbs, ja to vēlies izdarīt cik vien iespējams labi, labā kvalitātē, bieži vien ir nenovērtēts un cilvēku vienkārši izdedzina. Ilze piemin, ka skolā svarīgs ir katrs bērns un ir jāstrādā ļoti daudz pie tā, lai vecāki gribētu vest bērnus uz skoliņu – jāstāsta par to, jāraksta visur, kur vien iespējams, tas nerodas pats no sevis. Ilzes darbam bija būtiski rezultāti – pirmā gada laikā skolēnu skaits “Saulgriezītē” pieauga no 40 līdz 60.
“Biju tur iekšā ar visu sirdi un dvēseli un, ja nebūtu vīra atbalsta, tas vispār nebūtu iespējams. Mēs uz skolu braucām ik svētdienu visi četri, Vitauts bija galvenais atbalsts praktiskajās lietās. Visu laiku bija jādomā, lai ir labi bērniem, lai vecāki būtu apmierināti, lai veidotos draudzīgs skolotāju kolektīvs, tas viss paņēma ne tikai mani, bet visu ģimeni. Es varbūt negribētu teikt, ka izdegu, drīzāk, ļoti noguru un pēc laika sapratu, cik daudz atņemu savai ģimenei un bērniem. Varbūt to darbu varētu darīt arī mazliet ilgāk, ja būtu kaut vai neliela atlīdzība. Būtu ļoti svarīgi skolotājus stimulēt, citādi ļoti cieš darba kvalitāte. Balstoties uz entuziasmu var nostrādāt pāris gadus, ne ilgāk.”
Šobrīd Ilze dzied korī “LA’IR”, darbojas luterāņu draudzes skoliņā, daudz laika velta saviem jaunākajiem bērniem un ir pievērsusies savam senam hobijam – šūšanai un rokdarbiem. Vitauts ir uzbūvējis un iekārtojis sievai šūšanas darbnīcu, ir iegādātas vairākas šujmašīnas un adāmmašīna. Ar īpašu prieku Ilze šuj tērpus saviem draugiem un paziņām un ir laimīga un gandarīta, ja viņiem tie patīk.
Mazā Elizabete visvairāk priecājas par mammas jaunākajiem darinājumiem – Tildes lellēm. Tās Ilze ir sākusi šūt pavisam nesen un sapratusi, ka viņai tās pašai ļoti patīk. Pirmā ir aizceļojusi uz Latviju, divas uzdāvinātas Elizabetes draudzenītēm un top vēl viena, kas būs kā balva loterijā meitas skolā.
Ilze stāsta, ka šūšanas prasmes, tāpat kā vēl daudz ko citu dzīvē, ir apguvusi pašmācības ceļā. Savā nesen iekārtotajā darbnīcā viņa jūtas kā zivs ūdenī un saka, ka atkal ir saņēmusi dzīves dāvanu – iespēju darīt kaut ko, kas pašai ļoti patīk un, ja ar to vēl ir iespējams nedaudz nopelnīt, tad tas tiek uzskatīts par papildus bonusu. Tajā pašā laikā – ir iespējams pietiekami daudz laika veltīt arī jaunākajiem bērniem.
Barkusi stāsta, ka dzīve Īrijā nav padarījusi viņus materiāli bagātus, bet sniegusi stabilitāti, iespēju satikt lieliskus cilvēkus un iegūt draugus, kurus Latvijā viņi vienkārši nekad nesatiktu. Ģimene ir dziļi “iekšā” Īrijas latviešu sabiedrībā un tas dod cerību, ka viņu bērni arī svešumā nekad nepazaudēs savu dzimtas sakņu sajūtu.
Novēlam Barkusu ģimenei saglabāt īpašo savstarpējo saikni, cieņu un mīlestību pret Latviju!
FOTO: baltic-ireland.ie
reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie