“Gudrība nāk no tā, ka es sevi apzinos kā latvieti”

Ar Puncuļu ģimeni satiekamies Īrijas laukos, netālu no Carrick-on-Suir pilsētiņas, kuru ielenkuši majestātiski kalni. Mārtiņš un Zane jau pusotru gadu dzīvo šeit, savām rokām atjauno vecu namu, kurš vairākus gadus pirms tam nevienam nebija vajadzīgs, iekopj dārzu, stāda ābeles un audzina Linusu un Māru. Mūsu saruna ir par viņiem – latviešiem, par latvietību un Latviju, par viņu dzīvi šeit. Negribas teikt – “svešumā”, jo Īrija viņos un viņi Īrijā ir atstājuši pamatīgas un stipras pēdas.

Zane uz Īriju pirmo reizi atbrauca 2005.gadā kopā ar savu draugu. Viņa stāsta, ka toreiz bija tikai 20 gadus veca un nedomāja ne par latvietību, ne latviešiem, vienkārši vēlējās iepazīt citu vidi, citādākus cilvēkus. Atbrauca, sāka strādāt mazā privātā uzņēmumā, baudīja dzīvi un arvien biežāk sāka sajust, ka īri ir citādāki – sirsnīgāki, draudzīgāki un atvērtāki. “Mani nekad nebeidza pārsteigt īru draudzīgums. Pretimnākošā attieksme un vienkāršā sirsnība lika saskatīt kontrastu.”
Mārtiņš Zaļajā Salā ieradās 19 gadu vecumā – nezinot, uz kurieni brauc, nezinot, ko gaidīt. “Jutos kā savas valsts nodevējs, jo aizbraucu, nepaliku cīnīties. Tolaik mēs ar draugiem cīnījāmies par kaut ko, ko paši īsti vēl nezinājām. Cīnījāmies pret kaut ko. Bijām politiski aktīvi cilvēki. Nācās aizbraukt.”
Viņš atceras, ka, atbraucot uz Īriju, nebija pilnīgi nekādas vēlmes integrēties, iepazīties ar vidi, jo pats uzskatīja, ka šeit ir tikai pagaidām. Ar laiku sāka mācīties valodu un saprata milzīgo atšķirību, kāda ir starp cilvēkiem, sāka salīdzināt. “Sirsnība, atvērtība, pieņemtība, kas nāk no īru cilvēkiem, ir pārsteidzoša, pat šokējoša. Man ļoti daudz palīdzēja vietējie cilvēki, neko neprasot pretī. Tas man no sākuma likās savādi un es neuzticējos.”
Tagad Mārtiņš saka, ka viņš vairs nepazīst sevi tādu, kāds viņš šurp atbrauca, jo apkārtējā vide viņu ir ļoti mainījusi. “Tas jaunības maksimālisms, ar ko es atbraucu, tā misijas sajūta visus savilkt kopā un vilkt atpakaļ uz Latviju, tas nav pazudusi, bet ir palikusi reālistiskāka. Vairāk vienot cilvēkus šeit un nevis mēģināt viņus organizēt kopā, bet tieši strādāt pie tā, lai cilvēki paši klusiņām apzinātos, kas viņi tādi ir un ko viņi var paveikt. Tāpēc cīņa nav vairs pret kaut ko, bet gan par kaut ko pozitīvu. Tieši Īrija, īru vide, īru cilvēki, arī angļi, spāņi – visi tie cilvēki, ko esmu šeit saticis, man ir parādījuši, ka nav tāda viena liela ienaidnieka. Nav jācīnās pret kaut ko. Ieviešot mazus labojumus un mazas pozitīvas lietas ikdienišķajā dzīvē mēs varam paveikt daudz vairāk nekā cīnoties pret milzīgu, neesošu spēku.”

Viņi satikās Īrijā daudz vēlāk, katrs ar savu pieredzes bagāžu, ar saviem uzskatiem un sapņiem.
Zanei jau bija Linus – mazs, spurains un ļoti aktīvs puika, kurš aizpildīja visu viņas dzīvi. Mārtiņam aiz muguras – veiksmīgs bizness, izdegšana, vilšanās Zaļās Salas latviešos. Abus kopā saveda latviešu ģimeņu saiets “3×3 Īrijā”, kur viņi ieradās kā ieviržu vadītāji. Tuvāk sapazinās, ievirzē un vēlos vakaros šujot senos linu kreklus. Nu jau Puncuļi ir precēts pāris un ģimenē ir ienākusi arī Māriņa, līdz ar to atbildība par to, vai viņu bērni sevi identificēs kā latviešus, ir dubultojusies.
Zane saka, ka, aizbraucot uz Latviju, saprot, ka tur nav tās latvietības, ko viņa ļoti labprāt redzētu latviešos. “Tur nav ne smakas no pārliecības par sevi, par virziena apziņu, par to, kur mēs kā latvieši ejam, vai mums ir tā valstspiederība nozīmīga. Pārsvarā tā ir tāda vidēja, lēnīga eksistēšana, tas ir tas, ko es pie cilvēkiem redzu. Man tas lielākais un šobrīd aktuālais jautājums ir – kur mēs kā latvieši esam vienoti? Kur ir tā pārklāšanās, kur mēs varam vienoties par to, kas mums kā vienas valsts un vienas tautības cilvēkiem sakrīt? Kas ir tas virziens, uz ko mēs ejam? Var runāt par diasporas latviešiem, par Latvijas latviešiem, bet arī Latvijā uz vietas cilvēki ir ļoti noslāņojušies, ļoti dalās un ir ar ļoti dažādiem mērķiem. Šeit mēs tomēr esam visi kaut kam kopīgam izgājuši cauri, pametot valsti, tā ir kaut kāda kopīga dzīves skola.”
Mārtiņš stāsta, ka šeit ikdiena ir vieglāka, vienkāršāka un tad ir laiks domāt par lietām, par kurām Latvijā daudziem varbūt nemaz nav laika domāt, jo visi ir skrējienā. “Šeit pat ir vieglāk, jo mums tā latvietība pietrūkst. Šeit, it sevišķi, dzīvojot laukos, ikdienā pietrūkst tādas mazas lietas kā rupjmaize, Gotiņas. Tad mēs varam sākt analizēt, ko tas nozīmē būt latvietim un kas tā mūsu identitāte ir. Vai tas tiešām ir tikai ēdiens un dziesmas, vai kaut kas dziļāks un svarīgāks?”

Zane atzīst, ka viņiem ar Mārtiņu ir svarīgi palikt latviešiem, jo ir tapusi nākamā paaudze. “Tas man vēlreiz lika pārskatīt savu identitāti. Mācoties ar vecāko bērnu latviešu valodu, man bija sajūta, ka es šo valodu mācos vēlreiz. Es pievērsu uzmanību tādām lietām, kuras agrāk nemanīju, jo viņš sāka atkārtot.” Viņa atklāj, ka, redzot, cik ātri bērnu ietekmē vide, kurā viņš dzīvo, un viņš sāk runāt pilnīgi citā valodā, sapratusi, ka ir ļoti daudz jāiegulda, lai latviešu valoda izpaustos dabiskā nevis piespiedu veidā, lai bērnam gribētos runāt. Zane ir pārliecināta, ka to var panākt ar spēlēm, ar dažādiem trikiem. Tie ir zvani un tikšanās ar vecvecākiem, kuri runā tikai latviski. Ikdienā tā ir latvisku ēdienu gatavošana, ik pa laikam mājās tiek sacepta maize – gandrīz īsta rupjmaize, plātsmaizes. “Mēs cenšamies daudz ko audzēt, latviešu zaļie pirkstiņi tiek nodarbināti. Mēs izmantojam šeit pieejamo zemi, cik vien varam, lai sajustos kā tādi kārtīgi latvieši, kas prot kaut ko iestādīt.”
Zane uzskata, ka latvietība nav tikai valoda, tā nav tikai ēdieni, tā ir saistīta ar dziļākām saknēm, kurās var pasmelties stiprumu. “Mēs ik pa laikam cenšamies iemācīties kādas jaunas tautasdziesmas. Manuprāt, tur slēpjas milzu gudrība, kura nekur tālu nav jāmeklē. To es sapratu tieši šeit, cik četrām rindām var būt dziedinoši milzīgs spēks, īpaši, ja šīs rindas tiek izdziedātas. Neatkarīgi no fiziskā ķermeņa lokācijas, tās ir spējīgas atmodināt to, kas es esmu kā latviete.”
Mārtiņa domas ir pavisam konkrētas: “Es nevaru nebūt latvietis. Es tas esmu, tā ir visa mana būtība. No tā es nāku, tās ir manas saknes. Bez saknēm nav koka un bez latvietības neesmu es. Bez tā nebūtu manu senču un manu senču senču. Tas spēks, kas ir manī, viennozīmīgi nāk arī no tiem, kas nākuši pirms manis, jo viņu asins plūst manī. Tā ir lieta, ko grūti paskaidrot, jo tā ir sajūta, kas nāk pa taisno no dvēseles, ne tikai no sirds.” Viņš atklāj, ka sākumā domājis, ka, esot ārzemēs, kaut kā nodod šo sajūtu, bet tagad zina, ka viņam ir bijis mērķis šeit atrasties, jo šī sajūta ir palikusi arvien stiprāka un izteiktāka. “Man ir bijis laiks pētīt un stiprināt šo ticību, nodot šo ticību tālāk jauniešiem, bērniem, mūsu visu, arī latviešu draugu bērniem. Mēs mēģinām iedot to, ko jūtam paši, to dvēselisko latvietību. Caur mežā iešanu un koku gāšanu, caur baļķa vilkšanu uz mājām. Caur svētkiem, caur Saulgriežiem, caur dziesmu, caur latviešu mākslinieka gleznu un ierāmētu Ziedoņa dzejoli pie sienas, caur abru un uguni plītī, caur maizes smaržu, sveču gaismu un, protams, Latvijas karogu. Cilvēki apkārt, kas ir nevis vienkārši mūsu valodā runājošie, bet mūs saprotošie, mūs mācošie un no mums mācošies – tie esam mēs.”
Zane stāsta: “Mēs šajā apkaimē esam vienīgie latvieši, mēs pastāstām vietējiem cilvēkiem par Latviju un latviešiem ar parastu rīcību – ja latvietis apsola, tad viņš izdara, latvietim patīk garšīgi paēst, tāpēc, ja viņš gatavo, tad viņš gatavo garšīgi, latvietis ir ģimenisks, smagi strādājošs cilvēks, latvietis ir vidēji kautrīgs cilvēks, tas izpaužas arī tajā, ka viņš nespēj sevi pietiekami novērtēt un bieži pārstrādājas.”

Ļoti interesants ir stāsts par to, kā Puncuļi nokļuva Carrick-on-Suir un kā “satika” savu māju.
Mārtiņš pēc iepazīšanās ar Zani ielicis sludinājumu, ka jauna ģimene meklē pussabrukušu, atjaunojamu māju. Atsaucies viņu tagadējās mājas saimnieks, sākusies sarakste ar īsziņām un vienā no tām īpašnieks pavaicājis, no kurienes abi jaunie cilvēki ir. Mārtiņš atbildējis, ka viņi ir latvieši, kas ļoti daudzus gadus jau dzīvo Īrijā. Uz šo īsziņu atbildi nācies gaidīt ilgāku laiku un Mārtiņš šajā laika sprīdī jau izprātojis, ka laikam jau iebraucējiem saimnieks savu māju neuzticēs. Tagad viņš saprot, ka, tajā laikā īpašnieks kopā ar sievu, visticamāk, skaļi smējās par izveidojušos situāciju. Nākamajā īsziņā sekoja teksts par to, ka īpašnieks bērnībā gājis strādāt pie kaimiņu zemnieka, kurš bijis latvietis un saimniekojis blakus mājai, kas tiek piedāvāta jaunajai ģimenei.
Jau vēlāk no kaimiņiem Mārtiņš un Zane uzzināja, ka latvieti sauca Alberts Krūmiņš, viņš dzīvojis un saimniekojis kopā ar kādu īru sievieti. Bijis ļoti precīzs, šerps un veiksmīgs zemkopis. Vietējie atceras, ka viņš vienmēr ieguvis trīs reizes lielāku ražu nekā īru zemnieki. Apmēram 1990.gadā Alberts Krūmiņš pārdevis māju un atgriezies Latvijā.
Puncuļu ģimenei šobrīd ir ļoti daudz darba, atjaunojot māju, iekopjot dārzu un audzinot bērnus, tāpēc nav bijis brīvu brīžu, lai mēģinātu sameklēt ziņas par sava priekšgājēja tālāko likteni. Viņi ļoti vēlētos kaut ko uzzināt un atrast un varbūt arī iepazīt Alberta radiniekus Latvijā, taču šie meklējumi pagaidām ir nolikti malā laika trūkuma dēļ.

Mājās Puncuļi ar bērniem runā tikai latviski. Linus tiek izglītots caur mājskološanu un šajā procesā liela daļa no motivācijas ir atrast aktivitātes latviešu valodā, ko viņš uztver vairāk kā spēli nevis kā pienākumu, atzīst Zane.
Mārtiņš piezīmē, ka Linus nekad nav pateicis vārdos, ka viņam nepatīk runāt latviski. “Viņš cenšas runāt angliski, jo tas bērna mutei ir fiziski vieglāk un visa apkārtējā vide ir angļu valodā. Es nezinu, vai ir vajadzīga ļoti liela motivācija, mēs mājās vienkārši atsakāmies atbildēt angļu valodā. Ārpus mājas mēs runājam angliski aiz cieņas pret apkārtējo vidi. Mūsu mājās ir mūsu Latvija. Latviešu valoda nav tikai mana valoda, bet kaut kas daudz stiprāks.”
Šeit sarunā iesaistās arī pats Linus: “Es runāju latviski, jo esmu piedzimis mammai, kas runā latviski. Man patīk šī valoda un es mēģinu visu labāko, lai es varu runāt. Man tas ir svarīgi, jo manī arī ir latvietis. Visvieglāk ir runāt angliski, jo latviski es vēl pilnīgi nemāku.”
Mārtiņš uzskata, ka viena valoda vairāk bērnam nekad nekaitēs. “Lai tās ir divas, trīs vai desmit valodas – jo vairāk, jo labāk. Tas bērnam trenē visu pēc kārtas. Es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc tas nebūtu jādara. Kāpēc atņemt bērnam daļu no tā, kas viņš ir? Lielāko daļu.”
Zane pauž, ka ik pa laikam no saviem īru draugiem un paziņām dzird nožēlu, ka viņi savu gēlu valodu neprot pietiekami labā līmenī un, lai arī tā ir oficiālā valoda, tā nav valoda, kurā savā valstī sazinās īri. “Tā man ir papildus motivācija. Tā kā latviešu valoda ir maza valoda, tā ir praksē jālieto katru dienu un mazajiem cilvēkiem jāmāca kā dzīva valoda. Kā valoda, kurā ir iespējams sarunāties. Es negribētu, ka latviešu valoda sasniedz to statusu, ka tā ir mītiska valoda, kurā kaut kad skaisti runāja maza tauta. Latviešu valodu ir vērts kopt un parādīt, ka tā mums pašiem kaut ko nozīmē. Ja mēs mājās ar cieņu pret to izturamies, tad gandrīz neiespējami ir, ka bērni uz to nereaģē.

Mārtiņš atzīstas, ka diezin vai ir kāda diena, kad abi ar Zani nedomā par atgriešanos Latvijā, un šīs domas ir gan pozitīvas, gan negatīvas. “Mēs šobrīd dzīvojam šodienā ar diviem bērniem, trīs kaķiem, suni, tītaru, kaimiņiem un apmēram desmit ābelēm. Atgriešanās lēmuma pieņemšana varētu ietekmēt ļoti daudz ko.” Zane piebilst, ka pie viņiem diezgan lielā cieņā ir ģimeniskums un mājas sajūta un viņi nevēlas riskēt ar savu mentālo un fizisko veselību pārpūloties, tāpēc atgriešanās pilnīgi noteikti nevar notikt šobrīd ar ļoti mazu bērnu. Tās būtu pārāk lielas pārmaiņas un papildus slodze ģimenei.
Arī Mārtiņš piekrīt, ka šobrīd atgriešanās nenotiks. “Es vēl neesmu pabeidzis to misiju, kuru esmu iesācis šeit un tagad. Es neesmu pietiekami daudz iemācījies un pietiekami daudz iemācījis. Doma par to, ka mēs vispār varētu neatgriezties reizēm nomāc, bet tajā pašā laikā tā ir pilnīgi reāla iespējamība. Skatoties pa mājas logu, es skatos uz milzīgiem kalniem. Šajā dzīves posmā man šī sajūta ir ļoti svarīga – tas pamatīgums, kas ir visapkārt, man šobrīd ir vajadzīgs un man ir vajadzīgs māls zem kājām.”
Arī kaimiņi Puncuļus jau uztver ja ne kā vietējos, tad kā sastāvdaļu no vietējā klimata, viņi ir tikuši pāri pirmajai, formālajai īru atvērtībai.
Mārtiņš stāsta, ka lielākai daļai vietējo, kas interesējas par latviešu tradīcijām, šī interese ir diezgan virspusēja. “Man ir bijuši draugi, kas ir īru pagāni – druīdi, ķelti, tos gan ļoti dziļi interesē Latvijas vēsture, jo mēs esam vēsturiski saistīti un mūsu reliģiskie uzskati ir bijuši līdzīgi. Šiem cilvēkiem ļoti interesē mūsu dzīvesstils, tradīcijas un fakts, ka mēs arvien esam saglabājuši kaut vai savu valodu un pagānisko rituālu daudzumu, kas Latvijā ir fantastisks.”
“Nav runa tikai par rituāla tipisko izpausmi, sapulcēšanos uz kaut kādu kopīgu festivālu,” piebilst Zane. “Rituāls ir zālīšu vākšana, rituāls ir, kad tu no rīta sasveicinies ar sauli, kad tu cienīgā lēnībā cauri visam centies ar savu dvēseli salīdzināties un aiziet pie miera. Latvisko mieru es identificēju ar tautasdziesmām. Tas ir tas ideālais, uz ko es tiecos. Tas ne vienmēr sanāk, bet tas ir tas pamata rituāls un tam ne vienmēr ir jādod vārds. Viennozīmīgi, tā gudrība nāk no tā, ka es sevi apzinos kā latvieti, tā nāk no tās vietas, no kurienes nāku es.”

FOTO: baltic-ireland.ie

Šis raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Sandra Bondarevska.