Dzīvojot ārvalstīs, cilvēki savu ikdienu pavada dažādi. Cits dzīvo pēc scenārija “mājas-darbs-mājas”, bet kāds aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē. Mūsu šodienas stāsta varone ir tieši tāds aktīvs cilvēks – Iveta Vaivare pēdējos desmit gados Īrijā ir apmeklējusi vairāk nekā 100 pasākumus un šoruden šos notikumus apkopojusi grāmatā – foto albumā “Skaistākie dzīves mirkļi”.
Ar Ivetu tiekamies Rušā, vietā, uz kuru viņa atbrauca 2002. gadā un dzīvo vēl šodien. Sākumā Iveta uz Īriju atbrauca viena, bet laika gaitā viņai pievienojās četri dēli, kamēr meita joprojām dzīvo Latvijā. Kā vairumam cilvēku, kas Zaļajā salā ieradās ap gadsimtu miju, sākums nebija viegls. Pirmos četrus gadus Iveta strādāja lauksaimniecībā – 80 stundas nedēļā, pēc tam dažus gadus naudu pelnīja ziedu un augļu bāzēs. Smagais darbs un sūrais liktenis lika sevi manīt – kopš 2011. gada mūsu stāsta varone slimības dēļ nestrādā.
Ivetai interese par skatuves mākslu neradās pēkšņi – dzīvojot Latvijā viņa bija aktrise Alūksnes Mazajā teātrī un Annas pagasta teātrī, kā arī dziedāja Mālupes un Annas pagastu sieviešu vokālajos ansambļos. Atbraucot uz Īriju, Iveta gribēja turpināt nodarboties ar savu vaļasprieku, bet, kamēr apņemšanās nobrieda, teātra studija “Cita bedre” jau bija pārstājusi pastāvēt. Savukārt domu par dziedāšanu korī Iveta joprojām nav atmetusi, bet kā pati saka: “Sirds jūt, ka vēl nav pienācis īstais brīdis”. Tomēr vienu reizi aktrisei izdevās piepildīt savu sapni – Ivetai bija loma 2017. gada 3×3 saieta teātra izrādē, kas publikai tika parādīta noslēguma koncertā.
Pirmais pasākums, ko Iveta apmeklēja Īrijā, bija 2007. gada Latviešu biedrības Īrijā Ziemassvētku balle, kurā uzstājās Normunds Rutulis. Tam sekoja citi notikumi, bet īstais “pasākumu apmeklēšanas maratons” sākās it kā nejauši – Iveta pieskatīja bērnus Evitas un Sergeja Kudrjašovu ģimenē, kura tieši tajā laikā uzsāka savu darbību latviešu pasākumu organizēšanā. Sākumā Ivetas pienākumi aprobežojās ar Evitas un Sergeja rīkoto teātra izrāžu un koncertu biļešu izplatīšanu, bet ar laiku šo uzdevumu viņai uzticēja arī citi pasākumu organizatori, līdz pienāca diena, kad teju ikviens zināja, ka jebkuru biļeti var dabūt pie “Rušas Ivetas”. Mūsu stāsta varone ne tikai izplatīja biļetes, bet arī pati apmeklēja visus šos un citus pasākumus. Pati Iveta stāsta, ka katra tikšanās ar skatuves māksliniekiem viņai dod mundrumu, kas atvaira domas par slimību. Interesanti, ka Iveta ar Īrijā iepazītajiem skatuves māksliniekiem uztur kontaktus arī pēc pasākumiem un, esot Latvijā, apciemo viņus, tādējādi dubultojot savu mundruma devu.
Kā radās ideja par grāmatu? Kad Ivetas apmeklēto pasākumu skaits sasniedza teju simtu un no katra bija pa fotogrāfijai, dēls Andris ieteica izdot foto albumu. Sākumā Iveta šaubījās, bet, Olgas Dreģes iedrošināta, spēra soli sev nezināmajā izdevēju pasaulē un nu dienas gaismu ir ieraudzījis Ivetas pirmais foto albums-grāmata “Skaistākie dzīves mirkļi”, kurā apkopotas Īrijā notikušo pasākumu fotogrāfijas, kā arī citi nozīmīgi mirkļi no autores dzīves.
Ievadvārdus Ivetas grāmatai ir rakstījusi Olga Dreģe.
Šķirstot grāmatu, redzams, ka tā atspoguļo ne tikai Ivetas dzīves skaistos mirkļus, bet dod priekšstatu arī par Īrijas latviešu sabiedrisko dzīvi noteiktā laika posmā.
Pasākumu apmeklēšana un to iemūžināšana fotogrāfijās nebūt nav vienīgais Ivetas vaļasprieks. Ikdienā mūsu tautiete rūpējas par 3 kaķiem un 2 papagaiļiem, krāj vēsturiskas apsveikuma kartiņas, atslēgu piekariņus, kuru skaits kolekcijā jau sasniedzis piecus simtus, audzē puķes, lasa un saudzīgi glabā grāmatas par skatuves māksliniekiem, bet vislielākais kolekcionāres lepnums ir 15 biezas mapes, kurās savākti raksti par Latvijas aktieriem un dziedātājiem.
Neatņemama Ivetas dzīves sastāvdaļa ir baznīca. Savulaik, kad Īrijā kalpoja mācītājs Uģis Brūklene, Iveta uz dievkalpojumiem Dublinā brauca katru svētdienu, tagad gan retāk – “kad dvēsele prasa”. Mācītāju Uģi Brūkleni un viņa ģimeni, gluži tāpat kā skatuves māksliniekus, Iveta apciemo katru reizi, kad viesojas Latvijā, jo katru patiesu draudzību, kas ikdienai piešķir krāsas, viņa uzskata par lielu vērtību.
Dienā, kad intervēju Ivetu, viņas dzīves vietā ir arī citi ciemiņi – projekta “LATVIJAS LEPNUMS ĪRIJĀ 2018” filmēšanas grupa, jo mājas saimniece šogad ir nominēta apbalvojumam “Cilvēks cilvēkam” un šajā sakarā top video portrets. Projekta idejas autore Ilze Ceiča sava sižeta varoni raksturo kā labo gariņu, kurš nekad neatsaka palīdzību, ir draudzīgs un ātri aizmirst visu slikto. Tāpat Ilze Ceiča pastāstīja, ka Latvijas lepnumam Īrijā Ivetu izvirzīja trīs cilvēki un viņa pilnīgi noteikti esot tas cilvēks, kurš pelnījis šo apbalvojumu. Lai arī Iveta nav paveikusi neko grandiozu, viņa nesavtīgi palīdz ikvienā norisē, vai tas būtu kāds personīgs lūgums, vai kultūras pasākums, vai darbs vēlēšanu komisijā, uzskata Ilze Ceiča.
Pati nominante gan ir pārsteigta par savu panākumu, tomēr neslēpj prieku par to, ka cilvēki ir novērtējuši viņas izpalīdzību un draudzīgumu.
FOTO: baltic-ireland.ie
Šis raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Laima Ozola.
reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie