“Esmu laimīgākais cilvēks uz zemes”

Šodien laikraksts “The Irish Time” publicējis stāstu par Latvijā dzimušo Diānu Bucko, kura jau gandrīz 11 gadus dzīvo Korkā.
Dzīvojot Latvijā, viņas sapnis kopš bērnības bija kļūt par policisti un neviens ģimenē nevarēja saprast, kāpēc radusies šī vēlme.

“Tas bija tikai kaut kas manī, un neviens nevarēja saprast, no kurienes tas nāk. Mums ģimenē nebija neviena likumsarga, neviens no maniem brālēniem nebija. Mamma mēdza teikt, ka viņa var iztēloties mani sēžam birojā vai bankā. Viņa piespieda mani iegūt grādu grāmatvedībā un ekonomikā. Bet es tajā jomā nekad neesmu strādājusi.”
Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš Diāna pēdējo reizi uzvilka savu policijas formas tērpu. Kā laimīgu un piepildītu laiku savā dzīvē viņa ar prieku atceras dienas, ko pavadījusi, patrulējot Rīgas ielās kopā ar kolēģiem.
“Man cilvēki patika. Mēs bijām jauni un es vienmēr biju gribējusi to darīt. Kad tu sasniedz to, ko gribi, tu vienkārši lido. Pirms krīzes nekad nevarēju iedomāties sevi dzīvojam citā valstī. Pirms krīzes mēs bijām laimīgi, mums bija nauda, mums bija darbs.”
2008. gada maijā Diāna uz laiku pārcēlās no Latvijas uz Īriju. Viņas attiecības ar vīru nesen bija izjukušas, un sieviete vēlējās sākt jaunu dzīvi.
“Es nekad nebiju domājusi, ka atstāšu policiju, pat grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā viņi man paturēja vietu. Bet tad mēs ar vīru izšķīrāmies, sākās krīze, un es teicu, ka nevarēšu izdzīvot par to naudu. Tajā brīdī, kad visi devās prom, es sapratu, ka arī man jāpārceļas.”
Diāna lūgusi arī savu bijušo vīru viņai pievienoties, bet viņš izvēlējies palikt Rīgā. Daudzi draugi neatbalstīja viņas lēmumu atstāt dēlu kopā ar vecvecākiem, kamēr viņa izzina Īrijā pieejamās iespējas.
“Kad es aizbraucu, visi nosodīja mani. Savu dēlu biju atstājusi pie mammas, bet nebija taču tā, ka es viņu pametu kopā ar kaimiņu. Es nolēmu, ka man jāmēģina, domājot par manu un mana dēla nākotni. Mani draugi palika savās darbavietās, bet man bija jādodas prom. Naudas nebija. Es zinu, ka nauda nav viss, bet tā ir ļoti svarīga, un man bija mazs bērns. Es nenobijos, bet daudzi mani draugi gan, viņiem nepatīk pārmaiņas. Viņiem nepatīk iziet no komforta zonas.”

Diāna, kurai tolaik bija 25 gadi, atrada darbu krodziņā Korkā un sāka dzīvot kopā ar dažiem draugiem. Pēc sešiem mēnešiem viņa uz Īriju atveda savu dēlu Artjomu. Jaunā sieviete turpināja strādāt krodziņā, kamēr viņas draudzene, ar ko viņa dzīvoja vienā mājā, pieskatīja zēnu. Sākotnēji Diāna plānoja pievienoties Gardai un uzsāka studijas policijas un apsardzes programmā. Tomēr, kad viņai piedāvāja iespēju pievienoties Gardas mācību kursam, viņa to noraidīja.
“Mans sapņu darbs bija būt par policisti, bet ir jāsaprot, ka dažreiz ir jāiet tālāk. Mans bērns bija par mazu, es nevarēju tur mācīties sešus mēnešus. Man te nebija ģimenes, pamatā rokas bija sasietas. Kad es kaut kur gāju, kāds kaimiņš viņu pieskatīja.”
Galu galā Diāna nolēma uz gadu atteikties no darba, lai pastāvīgi rūpētos par savu dēlu.
“Atceros, ka tolaik strādāju mazumtirdzniecībā un man nācās viņu vest uz slimnīcu, viņš pastāvīgi bija slims. Kad es mācījos koledžā, viņš jautāja: “Mammu, vai tu vari ar mani paspēlēties?”. Viņš teica, ka es nepārtraukti pildu savus uzdevumus, un es jutos tik vainīga. Tāpēc nolēmu, ka palikšu mājās kopā ar viņu.”
Gada laikā, ko Diāna pavadīja mājās kopā ar dēlu, viņa saņēma sociālos pabalstus.
«Mums Latvijā nekad nebūtu šāda atbalsta. Bet nevar nepārtraukti dzīvot no sociālajiem pabalstiem. Ir jāvirzās uz priekšu. Daudzi cilvēki atbrauc un paliek uz pabalstiem, bet kāpēc? Es to nesaprotu. Es ienīstu slinkus cilvēkus, tas mani tracina.”
“Artjoms tagad ir 11 gadus vecs un septembrī sāks apmeklēt vidusskolu. Ņemot vērā skolotāju padomu, Diāna ir nolēmusi viņu sūtīt uz vidusskolu Korkas pilsētā, kurā mācības notiek īru valodā.
Mājās viņa cenšas runāt krieviski, lai uzturētu dēla saikni ar ģimeni, bet ir konstatējusi, ka viņam labāk patīk runāt angļu valodā.
Diāna šobrīd strādā viesnīcā “Cork International” par istabeni, bet ar nepacietību gaida apmācības sākumu, lai vēlāk strādātu viesu uzņemšanas nodaļā.
“Man ir diploms, bet man nav pieredzes. Tas ir 18 mēnešu kurss, un viņi jūs pārvieto uz dažādām nodaļām un dažādām viesnīcām. Tas man vēl vairāk palīdzēs saprast, kā tas viss darbojas.”
Pēc vairāk nekā desmit Īrijā nodzīvotiem gadiem Diāna ir pārliecināta, ka viņa pieņēmusi pareizo lēmumu – audzināt savu dēlu Korkā. “Tas viss šeit darbojas. Pat ņemot vērā, ka esmu vientuļā mamma, tas mani neuztrauc. Muļķīgākais jautājums, ko jebkad esmu dzirdējusi, ir: “Kāpēc tu nepārtraukti smaidi, kas tev kaiš?” Es esmu laimīgākais cilvēks uz zemes.“

FOTO: www.irishtimes.com ekrānattēls