Darbs priekšējā līnijā – autobusa vadītāja un pavārs

Laikā, kad liela daļa iedzīvotāju risina tādas vai citādas ar pandēmiju un ierobežojumiem saistītas neērtības un problēmas, priekšējā līnijā strādājošos nodarbina pavisam citas domas.
Priekšējā līnijā strādā arī Skudru ģimene. Turpinot rakstu sēriju par šā laika varoņiem, stāsts par satiksmes autobusa vadītāju Daci un šefpavāru Gati.

Skudru ģimene – sieva Dace, vīrs Gatis, meitas Ketija un Santa, Īrijā dzīvo no 2008. gada nogales. Dēls toreiz izvēlējās palikt Latvijā, lai pabeigtu vidusskolu.
Iesākums, kā jau daudziem, nebija viegls, pieaugušie bija gatavi darīt gandrīz jebkuru darbu, jo abiem bija tikai vācu valodas priekšzināšanas un pavisam niecīgas angļu valodas zināšanas. Bet ar savu neatlaidību Skudru ģimene ir mainījusi savu dzīvi par 180 grādiem! Pēc diviem mēnešiem apritēs divi gadi kopš Dace strādā par satiksmes autobusa vadītāju. Bez Daces uzņēmumā strādā vēl trīs latvieši. Savukārt Gatis strādā pansionātā par galveno pavāru.
Par šo krīzes laiku un darbu priekšējā līnijā stāsta Dace:
“Šis gads ir īpašs ar citu ritmu un savādām sajūtām, ar kaut ko nezināmu un nepierastu, kas prasa ļoti lielu pacietību, un tu saproti, ka neko nevari uz šo gadu ieplānot, visi sapņi, visi plāni ir apstājušies. Jaunākajai meitai Santai šogad pēdējais gads vidusskolā un nu arī zināms, ka eksāmeni atcelti. Vai šis būs vislaimīgākais gads tieši skolēniem? Un visgrūtākais senioriem?
Manā darbā visgrūtākais bija marta mēnesis. Daudzi darba kolēģi pēc ceļojumiem atradās karantīnā, kā arī tie, kam ģimenes locekļi bija riska grupā, vai arī tie, kam nebija, kas pieskata bērnus, tas viss situāciju padarīja grūtāku un saspringtāku, mans darba apjoms palielinājās. Virsstundas nebija obligātas, bet es esmu komandas cilvēks un palīdzu, cik nu tas ir atļauts pēc likuma.
Martā darba devējs sāka mūs nodrošināt ar papildus aizsardzības līdzekļiem, tā saucamo PPE, izdalīja antibakteriālos roku aizsardzības līdzekļus, cimdus un mitrās antibakteriālās salvetes. Jāsaka gan, ka salvetes arī pirms tam vienmēr bija manā darba somā, kā neatņemama sastāvdaļa. Autobusos tika ierobežots sēdvietu skaits, tika aplīmētas sēdvietas ar aizlieguma zīmēm, kur nedrīkst sēdēt. Vienstāvīgajā autobusā ir atstātas tikai 10 brīvas sēdvietas. Aprīlī situācija uzlabojās, jo sākām strādāt pēc sestdienas grafika un virsstundas vairs strādāt nevajadzēja. Ielas palika tukšāks, īpaši lidosta likās pamesta un nepierasti klusa, tik radio balss par drošības pasākumiem bija dzirdama pat ārpus telpām, arī pasažieru skaits autobusos samazinājās diezgan iespaidīgi.
Satraukums bija un ir, cenšos izpildīt visus ieteiktos norādījumus. Pat pusdienas ēdu savā mašīnā, lai ieturētu distanci ar citiem kolēģiem. To daru vairāk nevis sevis dēļ, bet mājinieku dēļ. Vīrs strādā pansionātā par galveno pavāru, līdz ar to tā ir papildus atbildība, īpaši zinot, kā iet citos pansionātos un cik strauji tur izplatās infekcija. No tā neizmuka arī vīra darba vietā, viss notika tieši tāpat kā iepriekš publicētā rakstā. Vienīgi mans satraukums palielinājās, jo tagad mans vīrs ir lielākā riska zonā un, ja no mums kāds saslimst, tad ķēde var aiziet ļoti tālu. Gatim testu ņēma divas reizes un abas, par laimi, bija negatīvas, bet citiem kolēģiem tā nepaveicās.

Par sevi es nebaidos, jo imunitāte ir laba un neesmu slimojusi ilgu laiku. Uztraucos vairāk par citiem, par meitām, par ģimenes draugu Ingunu, kura arī visu šo laiku strādā. Ceru, ka drīz atkal būsim atpakaļ ierastajā ritmā, varēsim satikt draugus, dziedāt, dejot, ceļot. Katram šī pieredze būs savādāka, kāds būs sportojis, kāds iemācījies ko jaunu, kāds pārdomājis dzīves vērtības. Katrā gadījumā – būsim iemācījušies pacietību. Novēlu nepadoties, jo mūsu paaudzei ir paveicies, mums ir televizori, datori, telefoni, ir iespēja satikties virtuālajā vidē un atbalstīt viens otru.”

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Laima Ozola.

FOTO: no Skudru ģimenes arhīva/Kevin Ward