Darbs priekšējā līnijā – farmaceita asistente

Šajā laikā, ko atcerēsimies visu mūžu un par ko stāstīsim bērniem, mazbērniem un vēl mazmazbērniem, katra cilvēka attieksme un nopelni ir dažādi. Tieši tādēļ, izmantojot izdevību, portāls baltic-ireland.ie pateicies visiem šā laika varoņiem – priekšējā līnijā strādājošajiem! Paldies Jums!
Noslēdzot rakstu sēriju par latviešiem, kuri šajā satraukumu pilnajā laikā strādā priekšējā līnijā, stāsts par farmaceita asistenti Ivetu Kaugari.

Iveta Kaugare uz Īriju atbrauca pirms 15 gadiem. Vispirms atbrauca viņas vīrs Santis, pēc tam arī Iveta ar bērniem Kārli un Lieni, kuri toreiz bija attiecīgi astoņus mēnešus un divarpus gadus veci. Ģimene plānoja atgriezties Latvijā, kad Lienei būtu jāsāk iet skolā.
Santis strādāja celtniecībā, bet Iveta pieskatīja savus un pāris citus bērnus. Toreiz, pirms 15 gadiem Ivetas angļu valodas zināšanas līdzinājās nullei, bet viņa bija apņēmības pilna mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties, jo saprata, ka nespēs dzīvot Īrijā, ja nevarēs sazināties un saprast citus. Vispirms Iveta pa vakariem sāka piestrādāt vietējā kafejnīcā, bet kamēr bērni bērnudārzā, tīrīja pabu. Līdzi viņai vienmēr bija maza vārdnīca un, ja ko nevarēja izrunāt, paradīja īriem vārdu vārdnīcā un klausījās, kā to pateikt. Iveta uzsver, ka īri ir ļoti draudzīga tauta un vienmēr atsaucīgi. Pēc četriem kafejnīcā nostrādātiem gadiem nāca piedāvājums strādāt aptiekā (Pharmacy) pie zāļu pakojamā robota. Iveta šo piedāvājumu pieņēma un paralēli tālmācībā sāka apgūt farmaceita asistenta profesiju, kas vēlāk vainagojās ar 3. līmeņa diplomu. Savā pirmajā aptiekā, kas atradās 40 minūšu brauciena attālumā, Iveta nostrādāja astoņus gadus, bet tad nolēma meklēt darbu tuvāk pie mājām un ar brīvdienām nedēļas nogalē, jo bērni bija jāvadā uz sacensībām. Iveta izturēja konkursu uz farmaceita asistenta vietu un saņēma darba piedāvājumu no Droghedas slimnīcas aptiekas. Pati Iveta ne bez lepnuma saka, ka tas bija liels sasniegums, jo konkurss bija ļoti nopietns.

Iveta Kaugare stāsta, kā dzīve izmainījās šogad:
“Šis gads sākās ar jaunām sajūtām un satraukumu jaunajā amatā! Lienei izlaiduma gads – runas par izlaiduma kleitām, eksāmeniem, Kārlim Junior Certificate, cerība no skolas piedalīties starptautiskās sacensībās šķēpa mešanā, un tad viss kaut kā pēkšņi aprāvās ar ziņām, kas nāca no Ķīnas un vēlāk pārņēma visu pasauli!
Kad sākās pandēmija, biju jau ieburzījusies jaunajā darba vietā hospitālī, daudz ko iemācījusies un apguvusi. Bērniem viss pavasaris pagāja stresā – kas būs, viss neziņā tīts…
Gāju uz darbu – ielas tukšas, jocīga sajuta!
Darbā ātri viss pārstrukturējās – sadalījāmies komandās un sākām ieturēt distanci – ja no vienas komandas kāds saslimst, lai citi var aizstāt. Grūti bija pierast – kantīnē pa vienam pie galda, visur rindas, policijas patruļas… Darbs ļoti intensīvs, atnākot mājās, kopējas vakara pastaigas ar bērniem, līdzi ņemot suņus.
Par ģimenes veselību īpašu satraukumu nav, jo visi esam diezgan veselīgi un cenšamies nodarboties ar sportu.

Šajā situācijā palīdz tā kopības sajūta visapkārt, cilvēki mūs atbalsta, patīkami no rīta ieskriet uzpildes stacijā un saņemt kafiju par brīvu, pāris reizes kā medicīnas darbinieks izmantoju iespēju tikt ātrāk iekšā veikalos un darba vietā saņemam dažus našķus, ko mums sagādājušas vietējās firmas. Pašai personīgi ļoti palīdz skriešana, ar to nodarbojos pēdējos septiņus gadus.
Iespēja darbā saķert koronavīrusu ir ļoti zema, jo viss tiek dezinficēts un tieša saskare ar pacientiem man nav, kā arī pārējie noteikumi tiek strikti ievēroti.
Tajā pašā laikā citreiz skaudība māc – kā gribētos kādu nedēļu pavadīt mājās, jo atvaļinājums nav bijis jau kādu laiku… bet saprotu, ka neviens nav izvēlējies palikt mājās, tas ir piespiedu kārtā! Daudzi zaudē savus mīļotos, radus, draugus, arī darbu, tāpēc man nav ko kurnēt!
Arī citiem vēlu – neieslīgt ikdienas ziņu pesimismā, saulīte silda, ir iespēja sevi pilnveidot, apgūstot jaunas mākslas, varbūt pat valodu, nodarboties ar fiziskām aktivitātēm!
Daba nedaudz atveldzējas – gaiss paliek tīrāks un ūdens dzidrāks, putni pat skaļāk čivina -ieklausieties!”

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Laima Ozola.

FOTO: no Ivetas Kaugares personīgā arhīva