Dzīve ar Covid-19, pieredzes stāsts

Ir pagājis precīzi viens mēnesis, kopš mēs savā ģimenē, savās mājās Īrijā sadzīvojam ar visiem mums zināmo mazo, slepeno, līdz galam vēl neizpētīto biedu – vīrusu Covid-19. Personīgi man pašai no tā bija ļoti bail pirmajā pandēmijas vilnī pavasarī. Tad ziņu lappuses pārpludināja skati ar intensīvās terapijas gultās pie elpošanas aparātiem pieslēgtiem cilvēkiem, un tas, nenoliedzami, ienesa baiļu sajūtu apziņā. Kā arī mirušo skaits daudzās pasaules valstīs.

Bailes bija par sevi pašu un vēl vairāk par saviem tuvākajiem. Arī doma – kas notiks ar maniem bērniem, ja es nokļūstu starp smagi slimojošajiem. Domāju, ka to saprot visas mātes. Pavasaris laimīgi aizgāja, bija siltā vasara ar atelpu no Covid-19, un tad klāt otrais pandēmijas vilnis. Vai nu aiz tā aspekta, ka pamazām mēs pie visa pierodam, arī sadzīvošanai ar šo mazo neredzamo “ļaundari”, rudenī bailes man bija mazākas. Un es domāju, ka tas ir labi, jo arī bailes nomāc mūsu imunitāti, organisma spēju cīnīties ar jebkādu vīrusu.
Mulsinošākais šā vīrusa atpazīšanas jautājumā ir, ka tas sakumā izpaužas kā saaukstēšanās, jeb kā gripa. Lai arī es pati sevi uzskatu par atbildīgu cilvēku attiecībā pret sabiedrību corona vīrusa jautājumā, tomēr reāli sanāca tā, ka mani bērni divas dienas aizgāja uz skolu un es pati biju uz vairākiem veikaliem tad, kad mums mājās jau bija infekcija. Un tas manī vēl vairāk nostiprināju pārliecību par sejas aizsargmasku valkāšanas svarīgumu. Jo mēs ikkatrs sabiedrībā esam apdraudēts saslimt. Manuprāt, ir svarīgi masku lietot tieši tā iemesla dēļ, lai pasargātu apkārtējos, kad esi slimības pārnēsātājs, pats to nezinot. Vīrs bija jau pāris dienas mājās ar saaukstēšanās simptomiem. Un tā kā viņa darba vieta prasīja testu, tad tas tika caur GP (ģimenes ārstu) pieteikts un gaidīts, pašiem domājot, ka, protams, atbilde būs negatīva, un varēs turpināt darba gaitas. Tas moments, kad saņem īsziņu no HSE, ka esi Covid pozitīvs, ir patiesi satraucošs. Mazākā meitiņa sāka uzreiz raudāt, kas tagad notiks ar tēti. Visur arī bērni dzird ziņas par smagi slimojošajiem, skolās ļoti striktie drošības pasākumi, skolotāju brīdinājumi par distances ievērošanu u.t.t. Bailes ir arī bērniem.
Ar to dienu sākās cits ritms, cits režīms mūsu mājās. Dzīve kopā ar Covid-19. Drīz pēc pozitīvā testa saņemšanas tika zvanīts no HSE, sīki izprasīti slimības simptomi, mājas sadzīves apstākļi, ziņas par visām kontaktpersonām un ģimenes locekļiem. Tika aizliegts mums ikvienam no ģimenes iet uz veikaliem, jebkur sabiedrībā. Visiem tika nozīmēti testi. Un tika stingri noteikts slimajam cilvēkam pašizolēties atsevišķā istabā. Mēs visu tā arī mājās izkārtojām. Bērni tētim klāt negāja, es vīram noliku ēdienu uz attālāka galda. Zinājām, ka slimība var uzņemt apgriezienus, un nozīmīga ir apmēram piektā slimošanas diena. Tad var izšķirties, vai corona vīruss paliek augšējos elpceļos, jeb ir ticis iekšā plaušās.
Tādēļ visiem, kuri saslimst ar šo vīrusu, iesaku maksimāli sevi saudzēt, sargāt spēkus, tiešām neko nedarīt, turēt, ja iespējams, visu laiku vaļā logu, ja ir kāds dārziņš, jeb lodžija, tad pasēdēt svaigā gaisā. Protams, dzert daudz tējas, ūdeni, skalot kaklu. Ja kāpj temperatūra, tad, cik var izturēt, nedzīt to lejā, lai tā palīdz cīnīties ar vīrusu.
Nākamais satraucošais brīdis bija pēc trīs dienām, kad slikti sāku justies es pati. Un tad bija klāt arī mana un mūsu bērnu testa diena. Pēc diennakts atnāca atbildes. Es, kā jau nojautu, arī biju Covid pozitīva, bērni veseli. Tad sākās mazliet komiska situācija. Protams, arī man kā pozitīvam slimniekam zvanīja no HSE ar tādiem pašiem un līdzīgiem norādījumiem kā vīram. Nu arī man bija jāizolējas atsevišķā istabā. To arī darīju. Bet… pilnīgi reāli izpildīt to nav iespējams, jeb ir ļoti grūti. Man tika jautāts, kurš mājās gatavo ēdienu. Un tā kā ikdienā tā pārsvarā esmu es, man tika aizliegts to darīt, respektīvi, darboties virtuvē. Mājās iekšā neviens nedrīkst nākt palīdzēt, mēs abi vecāki esam izolējušies un reāli arī jūtamies slikti, bet tajā pašā laikā bērniem vajag ēst, un arī mums pašiem ir nepieciešams veselīgs ēdiens. Mazliet tāds apjukums. Bet šajās visgrūtākajās dienās mēs atkal un atkal sapratām, cik mums ir labi draugi. Patiesi, izpalīdzēt griboši draugi. Vissiltākais veselības vēlējumu sveiciens bija liels katls ar karstu, sātīgu zupu un pašceptu maizīti, kuri tika mums atvesti un nolikti pie durvīm. Vairākas reizes mums tika atvesta pārtika no veikaliem, iepriekš sazinoties ar mums par nepieciešamo. Un galvenais ir tas, ka nevienu reizi mums nevajadzēja lūgt palīdzību, bet draugi to piedāvāja paši. Pat vairāk nekā spējām to ņemt pretī.
Tāpat saņēmām daudz uzmundrinājuma zvanus un īsziņas no draugiem. Visiem gribam teikt mīļu paldies! Paldies kristīgajiem draugiem par aizlūgumiem un Dievam par pasargājumu. Esam laimīgi par to, ka varējām būt, ārstēties mājās.

Kādi tieši slimības simptomi bija mums? Un kāda atveseļošanās gaita? Mums nebija nevienam augsta temperatūra. Kādu dienu mazliet pāri 37 grādiem pēc Celsija, bet pārējās dienas zema temperatūra, 35 un mazliet augstāk. Teikšu godīgi, tas dod neizskaidrojamu nogurumu. Domāju arī, ka organismam tad ir grūtāk cīnīties ar vīrusu. Tātad milzīgais nogurums, aizdusa, stipri sāpēja mugura, kājas, kaulu laušana, sāp kakls, grūtāk elpot, sauss klepus, īpaši naktīs. Desmit dienas pavadījām pilnīgā izolācijā, tad jau varējām sākt staigāt pa lauku. Apmēram tad mums pašiem sāka rasties atpakaļ kaut nedaudz enerģija. Bet tad saslima mazākā meitiņa. Nenormāls nespēks apmēram 8 dienas, kāds veselam bērnam nepavisam nav raksturīgs, un arī viņai zema temperatūra. Nu jau pēc likuma varam strādāt, iet uz veikalu, bērni uz skolām. Nogurums gan vēl saglabājas, un nezinu, cik ilgi tā būs. Atkārtots tests mums nebija jātaisa, jo HSE darbinieki paskaidroja, ka Covid pozitīva atbilde var parādīties pat trīs mēnešus pēc izslimošanas, jo tas vīruss turpina dzīvot organismā, tikai nav vairs infekciozs. Vai šī slimība atstās paliekošas sekas mums katram? To nevaram zināt, jo vēl ir daudz nezināmā un daudz atbilžu un pētījumu nepieciešams Covid-19 sakarā. To
rādīs laiks.
Lai veselība ikkatram!

Covid-19 pieredzē dalījās Ilze Barkus

FOTO: no Ilzes Barkus personīgā arhīva