“Jau bērnībā man ir mācīts dalīties. Ģimenē.”

Daudzi mūsu lasītāji Facebook domubiedru grupās Īrijas latviešiem jau būs pamanījuši Karīnas Vargovcik ievietoto informāciju par labdarības ziedojumiem, kas ceļo uz Latvijā reģistrētu organizāciju “Tabitas sirds”. Karīna gan parasti nelūdz ziedot, bet vienkārši pasaka paldies visiem, kas ir piedalījušies. Mūsu sarunā viņa atklāja, kāpēc dara šo sirdsdarbu, cik dāsni ir Zaļās Salas latvieši un daudz ko citu.

I.M.: Lūdzu, pastāsti mazliet par sevi!
K.V.: Īrijā dzīvoju jau vairāk kā 15 gadus. Uzaugu Latvijā, skaistā pilsētā Grobiņā – aptuveni 11 km no Liepājas. Atbraucot uz Īriju, vairākus gadus strādāju datorkompānijā “Alienware”, kur iepazinos ar savu vīru un apguvu kompjūterlietas. Kompānijai mainot lokāciju, viss darbā ieguldītais laiks tika “pārcelts” uz ģimeni, mājām un bērniem- maniem četriem dēliem. Šovasar gana daudz laika veltīts dārzam. Tas ir reti skaists piemājas dārzs šeit Īrijā, kur tradicionāli ir tikai zālājs un piebraucamais ceļš. Ik dienu acis priecē un latviskas atmiņas paspilgtina tepat mājas priekšā augošs kastanis, bērzi, kļava, pīlādzis, bet viennozīmīgi karalisko statusu ieņem ozols. Apbrīnojami, ka iepriekšējie saimnieki šo visu bagātību bija atstājuši. Laikam zināja, ka es nāku – no Latvijas, dabas draugs. Mums ir arī sunītis Sallija, kaķis Lukass, 6 vistiņas un 3 truši. Paralēli tam dziedu Athlonas korī (Athlone Choral Society) un Tullamoras grupā “Le Cheile Singers” un spēlēju ukuleli pilsētiņā Knockroghery ar lokālo ansamblīti “Ukephoric”.
Mūzika vienmēr ir bijusi līdzās kā vokāli, tā instrumentāli. Tā ir arī daļa no manas profesijas, tāpēc bez tās jau nekādi arī šeit, Īrijā. Savai muzikalitātei pielietojumu rodu ne tikai savos hobijos šobrīd, bet savulaik arī kā skolotāja nu jau vairs nepastāvošajā latviešu nedēļas nogales skoliņā “Pūcītes” . Viennozīmīgi, ka šis “projekts”, kas ilga vairākus gadus, palika kā viens no maniem laikietilpīgākajiem un vērienīgākajiem brīvprātīgajiem darviem. Bet, kā saka, dabā jau vieta nekad nestāv tukša. Nu mans brīvprātīgais darbs “pārslēdzies” uz atbasta sniegšanu “Tabitas sirdij”.
Esmu cilvēku cilvēks – ar prieku iesaistos visā, kas var dot labumu kādam, kam grūtāk. Tā var būt saruna, kopā pavadīts laiks vai sadzīves priekšmetu sarūpēšana – katram jau kaut kas savs vajadzīgs vieglākam ikdienas solim.
Pirms Covid pandēmijas aktīvāk darbojos Athlonas Baptistu baznīcā, palīdzot ar svētdienas skoliņas vadīšanu. Ir, ko darīt. Gan jau nākotnē sastapšos ar vēl kādām interesantām iespējām.

I.M.: Cik ilgi un kāpēc sadarbojies tieši ar organizāciju Tabitas sirds?
K.V.: “Tabitas sirds” ir kristīga labdarības organizācija Latvijā, kura aktīvāk darbojas Kurzemes pusē! 14. Novembrī organizācija atzīmēja ceturto pastāvēšanas gadu. Biedrības sākotnējais mērķis bija palīdzēt, ar ko var, sev tuvākajiem cilvēkiem, līdz tās darbošanās kļuva arvien vērienīgāka, sniedzot palīdzīgu roku ne tik tiem kas blakus, bet arī plašākā mērogā. “Tabitas sirds” pamatvirzieni ir palīdzības sniegšana grūtībās nonākušām ģimenēm un vientuļiem cilvēkiem, kā arī bāreņiem, audžuģimenēm un aizbildņiem. Tāpat organizācija cenšas izglītot ģimenes, sadarbojoties ar citām organizācijām, piemēram, veidojot tematiskās akcijas. Uzsvars tiek likts uz atbalsta sniegšanu ģimenēm, kam jaundzimušais, kad palīdzīga roka vienmēr lieti noder. “Tabitas sirds” sadarbojas arī ar sociālajiem dienestiem, ģimeņu asistentiem un citām palīdzību sniedzošajām organizācijām. Strādājot kopīgiem mērķiem, resursu izmantošana ir lietderīgāka. Vēl viens organizācijas darbības virziens ir visdažādākā palīdzība krīzes un ārkārtas situācijās ģimenēm un vientuļiem cilvēkiem. Labdarība un brīvprātīgais darbs kļūst arvien populārāks. Šobrīd “Tabitas sirds” sastāv no 14 enerģiskām dāmām un vairāk kā 20 brīvprātīgajiem. Sabiedrība sāk saprast, ka lietas un sadzīves priekšmeti var tikt lietoti vairākkārt, un, nododot tos citiem, paildzinām dažādu ierīču, apģērba u.tml. lietu dzīves ilgumu, kā arī saudzējam dabas resursus.
Ar “Tabitas sirdi” sadarbojos nedaudz ilgāk kā gadu. Savulaik darbojoties Grobiņas baptistu draudzē, Kristīni Vidzenieci iepazinu kā gaišu un sirsnīgu cilvēku ar dāsnu sirdi un milzu vēlmi palīdzēt. Tas mani iedrošināja sadarboties arī ar viņas izveidoto organizāciju. Iniciatīva palīdzēt gadus atpaļ šobrīd ir pārtapusi par īstu organizāciju, uzlabojot labklājību ģimenēm un bērniem, vientuļiem cilvēkiem kā Liepājas pilsētā, tā rajonā, sniedzot atbalstu praktiski, materiāli, emocionāli, garīgi vai informatīvi. “Tabitas sirds” novērtē visu cilvēku atbalstu un iesaistīšanos darbos, kas sniedz labumu citiem.

I.M.: Kāpēc Tu sāki nodarboties ar labdarības organizēšanu?
K.V.: Mūsu ģimene traģiski zaudēja tēvu, kad man bija 4 gadi. Tolaik vecākajam brālim bija 7 gadi, otram brālim 5 gadi, bet māsai tikai 2. Ar vecvecāku un krustvecāku atbastu, mamma mūs uzaudzināja viena. Ar grūtībām. Tuvākie, zinot mūsu situāciju, palīdzēja. Atceros, ka reiz pie mūsu dzīvokļa durvīm kāds bija atstājis ar drēbēm piekrautas kastes. Vēl šodien nezinu, no kurienes tas nāca, bet vēl tagad sirds pilna pateicības.
Dodot otram, Tu pats saņem atpakaļ vairākkārt. Sniedzot no sirds un neko negaidot pretī, cilvēku pārņem piepildījuma un gandarījuma sajūta, kas uzlādē jaunas baterijas, mudinot darboties vēl enerģiskāk un spēcīgāk. Tas viss kopā dod stimulu meklēt un atrast un nodot vajadzīgo tiem, kam tas tai mirklī nepieciešams. Un varbūt tas, kurš šodien ir palīdzības lūdzējs, kādudien būs jau devējs.

I.M.: Vai cilvēki Īrijā ir atsaucīgi uz lūgumiem ziedot?
Ja sākumā sūtīju kādas četras kastes un varbūt reizi mēnesī, tad tagad sūtu apmēram 2 reizes mēnesī un vairāk par 10 kastēm vienā reizē. Pamazām cilvēki padalās ar informāciju par to, ko es daru, un pamazām arī ziedotāju loks aug. Esmu ļoti pateicīga pārvadātāju kompānijai EUtransport.lv, jo īpaši Ventim Skarcevam un šoferītim Kasparam Jēkabsonam. Bez viņu palīdzības, atbalsta un sapratnes man nebūtu iespēja atbalstīt “Tabitas sirdi”. Es, ja godīgi, nevienam neesmu lūgusi ziedot. Kaut kā cilvēki paši dalās ar infomāciju, vai arī pamana manus ierakstus Facebook un sakontaktējas ar mani personiski, ka vēlas ziedot. Citreiz arī pati pamanu Facebook, ka kāds atdod lietas, drēbes, mantas par brīvu, tad uzrakstu un nosūtu infmāciju par organizāciju, un cilvēki ar prieku ziedo, jo zina, ka tiek atbalstītas ģimenes un bērni, kam tas ļoti šobrīd nepieciešams.

I.M.: Kas, pēc Tavām domām, daļu cilvēku attur no ziedošanas?
K.V.: Es domāju, ka neuzticēšanās. Man ir nācies vairākas reizes dzirdēt vai pat lasīt, ka cilvēki saziedoto patur sev vai pat pārdod. Tas ir tik netaisni pret tiem, kas labprātīgi ziedo un grib otram palīdzēt. Ir grūti iegūt otra cilvēka uzticēšanos. Esmu priecīga, kad organizācija atsūta kādu bildīti, kurā var redzēt smaidošu mazuli ziedotajos ratiņos vai staigulītī. Tad aizsūtu uzreiz cilvēkam, kas šīs lietiņas noziedoja, lai arī sirdī radītu mieru un prieku, ka saziedotais ir nonācis pareizajās rokās. Es ziedojumus vācu vairāk Athlonas pusē, bet ir arī cilvēki, kas ziedo no Galvejas vai Dublinas puses. Pats grūtākais jau visu atvest pie manis, jo daudzi, kas vēlas ziedot, dzīvo patālu. Un šobrīd ar Covid situāciju ir daudz grūtāk.

I.M.: Vai ziedotāji ir tikai latvieši jeb arī citu tautību cilvēki?
K.V.: Ziedotāji ir ne tikai latvieši un par to man ir ļoti liels prieks. Nebiju gaidījusi tik lielu atsaucību no cittautību cilvēkiem. Ir tāds patiess prieks, ka cilvēki ziedo un atbalsta. Forši ir arī tas, ka daži no ziedotājiem ziedo atkal vai padalās ar informāciju savu draugu lokā, līdz ar to arī mans paziņu un draugu loks paplašinās. Man jau liekas, ja esi gatavs kādam ko ziedot, atdot, dāvināt, tad Tev ir plaša sirds. Ne katrs to spēj un tā ir vērtība, kas ne visiem ir.

I.M.: Kur, pie kādiem cilvēkiem nonāk saziedotais?
K.V.: Saziedotais nonāk pie “Tabitas sirds” vai sociālā dienesta redzeslokā esošajām ģimenēm vai vientuļiem cilvēkiem, kā arī audžuģimenēm, piemēram, līdzko ģimenē ienāk audžubērns. Tāpat ziedojumi ceļo arī uz citām organizācijām, viņu aprūpē esošajām ģimenēm, pansionātos vai atkarību centros.

I.M. Kāpēc Tev ir svarīgi atbalstīt cilvēkus, kuriem šobrīd klājas grūti?
K.V.: Jau bērnībā man ir mācīts dalīties. Ģimenē. Dievs māca palīdzēt. Tikai tas, kurš kādam reiz ir nesavtīgi devis, atpazīs neaprakstāmo gandarījuma un laimes sajūtu, kad esi kāda dienu spējis izgaismot un darīt nedaudz saulaināku. Mūsos visos ir kāds resurs, lai padalītos ar citiem – ne vienmēr tās ir materiālās vērtības. Tas var būt arī laiks vai uzmanība.
Labais vairo labo! Negaidiet Ziemassvētkus, bet aicinu izrādīt iniciatīvu, palīdzot visa gada garumā! Ja arī Tu vēlies ziedot un atbastīt, sazinies ar kristīgo organizāciju “Tabitas sirds”.

Kontakti saziņai:
Organizācijas vadītāja Kristīne Vidzeniece: +37126142827
Projektu vadītājas: Inita Reņģe +37129143411 vai Munise Lamberte +37129648595
E-pasts: tabitas.sirds@gmail.com
PayPal ziedojumiem

FOTO: no K.Vargovcik un “Tabitas sirds” arhīviem