Pret pandēmiju ar trakām idejām

Pandēmija līdz ar valdību noteiktajiem ierobežojumiem ieviesa jaunu kārtību ikviena cilvēka dzīvē visā pasaulē. To, kā tikt galā ar jauno situāciju, nācās mācīties ikvienam, tostarp arī radošajām kopām, kuru darbība šķita neiedomājama bez kopā sanākšanas klātienē. Nākamais vārds, ko visi apguva uzreiz pēc vārdiem ”koronavīruss”, “pandēmija” un “Covid-19”, bija “Zoom”.

Šo digitālo platformu sāka izmantot gan uzņēmumi un izglītības iestādes, gan kori un pat deju kopas. Zūms pamazām kļuva par atslēgvārdu komunikācijai un saziņai, bet vēl ātrāk – par sinonīmu vienkāršas un sirsnīgas klātbūtnes trūkumam.
Pašdarbības kopu dalībnieki diasporā zina, ka viņu darbošanās ir kaut kas daudz vairāk nekā dziedāšana, dejošana vai teātra spēlēšana. Tā ir būšana kopā ar “savējiem”, kuriem ir līdzīgas intereses, talanti un arī uzskati. Daudziem tā ir iespēja kliedēt vientulību un sajusties pieņemtiem. Diemžēl komunikācija caur elektroniskajām ierīcēm nespēj to visu dot. Tā tikai ļauj neaizmirst.
Arī koris LA’IR pandēmijas laikā iemācījās lietot zūmu un vairākas citas digitālās iespējas, tomēr laika gaitā arvien mazāk un mazāk koristu pieslēdzās mēģinājumiem. Arvien biežāk kora diriģentei Rasai Stonkus nācās uzklausīt frāzes “tā jau nav nekāda dziedāšana”, “man visi tie zūmi ir līdz nāvei apnikuši”, “es nevaru dziedāt, ja man blakus nav pārējo” un tamlīdzīgas. Ikviens līdz sāpēm ilgojās pēc būšanas kopā, pēc silta pleca blakus, pēc vienkāršām sarunām un kopīgas svētku svinēšanas.
Pienāca brīdis, kad kļuva skaidrs, ka vajadzīgs kāds uzmundrinājums, lai koristi neiegrimtu bezcerībā. No LA’IR radošo ideju pūra tika izcelta diezgan traka doma, kas bija dzimusi jau labu laiku pirms pandēmijas. Tās īstenošanai bija vajadzīga drosme, uzņēmība un kopīga darbošanās. Tieši tas, kas iedvesmo, apvieno un dod spēku. Idejas īstenošanā ar saviem talantiem iesaistījās arī vairāki radoši kora draugi. Šķita, ka koris atdzimst kā Fēnikss no pelniem, pandēmiju malā nobīdīja radošie izaicinājumi, kuru piepildīšanai pat zūms vairs nešķita kaitinošs.

Pagājušajā nedēļas nogalē LA’IR un pārējā radošā komanda devās uz Ziemeļīriju pie korista un cīņubiedra Arta un viņa draudzenes Zanes, lai satiktos mēģinājumā, dziedātu un kopā ar draugiem ielīgotu Jāņus. Saimnieku dārzs un pagalms tika piedziedāts un piedancots līdz pat rīta gaismai. Pat garās mēģinājuma stundas nespēja mazināt svētku sajūtu un prieku par kopā būšanu. Pandēmijai ar tās bezcerību bija ierādīta vieta ārpus šīs kopības. Te jāpiebilst, ka Zaļās salas ziemeļos ierobežojumi ir krietni mazāki nekā Īrijas Republikā un klātienes tikšanās varēja notikt, nepārkāpjot valdības noteikumus.
To, pie kādas idejas realizēšanas koris un radošā komanda pašlaik strādā, pagaidām netiek atklāts. To pārējie uzzinās uz rudens pusi. Zinot, cik ļoti nepastāvīgi ir apstākļi visā pasaulē, koris ļoti cer, ka netiksim atkal ieslēgti kārtējā lokdaunā un būs iespējams savu projektu parādīt latviešiem Īrijā un varbūt arī citās valstīs.
Bet diriģente Rasa un koristi saka, ka pašu galveno mērķi izaicinošā un varbūt pat trakā ideja jau ir sasniegusi – tā ir apvienojusi dziedātājus un viņu draugus un ļāvusi nedomāt par pandēmijām, vīrusiem un ierobežojumiem. Radošā darbošanās ir ļāvusi atplaukt dvēselēm, piepildot tās ar pozitīvām emocijām.
Koris LA’IR un radošā komanda novēl ikvienam korim, deju kopai vai teātrim atrast savu trako ideju, kuras realizēšana palīdzētu izdzīvot šajā laikā. Viņi saka – viegli nebūs, jo nāksies katram tikt galā ar vēlmi sevi pažēlot un atrast aizbildinājumus, lai kaut ko nedarītu. Taču tad, kad process ir iekustējies, pārņem milzīgs prieks un gandarījums, skumjas un bezcerība atkāpjas un top brīnišķīgas lietas.

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Inguna Mieze.