“Atgriešanās ir psiholoģisks konstrukts…”

Iveta Ozola Cīrule, kura pirms vairākiem gadiem kopā ar vīru Gustavu un dēlu Tomu kādu laiku dzīvoja Īrijā, bet pēc tam Vācijā, pēc atgriešanās Latvijā ir pabeigusi maģistratūras studijas Latvijas Universitātē klīniskajā psiholoģijā.
Viņas izstrādātā maģistra darba tēma ir “Remigrantu atgriešanās šoka, tā pārvarēšanas stilu un atkārtotas psiholoģiskās pielāgošanās sakarības pieaugušajiem pēc atgriešanās Latvijā”. Medijos ir atrodami daudzi pozitīvi atgriešanās stāsti, bet Iveta teic, ka tie neatspoguļo realitāti.

Līdz šim neviena institūcija, valsts dienests vai amatpersona nav pievērsušies remigrācijas psiholoģiskajiem aspektiem, kuri nosaka to, kā cilvēki jūtas pēc atgriešanās un vai viņi spēj tikt galā ar šoku.
Runājot par savu atgriešanās pieredzi, Iveta atzīst, ka viņai ar ģimeni šai ziņā ir gājis diezgan viegli. Viņi atbrauca pandēmijas laikā, tāpēc daudz kas bija citādāk. Berlīnē tobrīd bija ārkārtīgi stingri ierobežojumi, kuru laikā nedrīkstēja iet uz ielas, veikalos trūka preču un piegādes, pasūtot internetā, bija jāgaida ārkārtīgi ilgi. Pēc ierašanās Latvijā tur gandrīz uzreiz sākās ierobežojumi. Iveta iesmej, ka viņiem atgriešanās šoks izpalika un piezemēšanās bija ļoti mīksta, jo viņi no vienas izolācijas atbrauca uz otru izolāciju.
Pirms atgriešanās Latvijā ģimene bija sagatavojusies un ļoti izpētījusi visu – skolas, darba vai mācību iespējas Ivetai, un ierodoties dzimtenē bijis jau konkrēts plāns, kas jārealizē. Vīrs Gustavs arī Latvijā turpina attālināti strādāt pie darba devēja ārzemēs.
Visgrūtākais ir bijusi pāreja no vienas izglītības sistēmas uz otru. Iveta saka, ka Īrijas pieredze nav bijusi tā labākā, savukārt Vācijā viss ir bijis ļoti skaisti. Tur bērnudārzā tiek izmantotas visas atbalsta sistēmas, kādas vien ir pieejamas, un arī Tomā varēja just izmaiņas un to, kā šīs visas programmas palīdz, atzīst Iveta. Pirmsskolas izglītībā Vācijā uzsvars tiek likts nevis uz mācībām, bet gan uz savstarpējo attiecību veidošanu. Par to tiek domāts visu dienu caur uzdevumiem, caur situācijām, kas tiek veidotas un kuras pedagogi kopā ar bērniem risina. Iveta saka, ka diemžēl Latvijā ir pilnīgi atšķirīga sistēma, jo te uzsvars tiek likts uz mācīšanos un jebkurā konflikta situācijā bērniem jātiek galā pašiem.
“Komunicējot ar remigrantiem, esmu sapratusi, ka valoda ir vislielākā problēma un tie, kas domā pārcelties, un viņu bērni nerunā latviski, īsti nesaprot, kam viņi grasās bērnus pakļaut. Neviens viņiem latviešu valodu šeit skolā nemāca. Ir tikai mācību priekšmets. Sarunvaloda bērniem atnāk ātri, runājot ar vienaudžiem, vecākiem un radiniekiem, bet mācību līmenī tas vairs nav tik vienkārši, vajadzīgs ilgs laiks. Tas nav ne gads, ne divi.”
Par remigrācijas koordinatoriem Iveta saka, ka nav pie tiem vērsusies pirms atgriešanās Latvijā un īsti nesaprot, kam šāds palīdzības dienests vispār ir vajadzīgs.
“Ja tu vari internetā nopirkt lidmašīnas biļeti, atrast darbu un aizlidot, tad tu vari internetā atrast jebko. Šis vispār nav rādītājs. Remigranti ir grupa, kas šai ziņā ir pietiekami izglītoti.”
Iveta ir ļoti kritiska attiecībā uz remigrācijas koordinatoriem un piebilst, ka viņi nav atvērti jaunu zināšanu apguvei un viņiem nav saiknes ar realitāti. Ja šai vietā būtu cilvēks, kurš ir izglītots psiholoģijā un tieši pārzina visu remigrācijas procesu un kurš kaut vai e-pastā spētu remigrantiem sniegt emocionālu atbalstu, tas būtu nesalīdzināmi labāk, atzīst Iveta. Viņa norāda, ka šādam atbalsta dienestam vienam no galvenajiem uzdevumiem būtu tieši emocionāla atbalsta sniegšana klientiem.
“Jau tajā, ka cilvēks koordinatoram raksta, iekšā ir emocijas – apjukums, varbūt šaubas, nepārliecinātība un nedrošība. Cilvēks grib nevis tehnisku atbildi, bet gan iedrošinājumu.”
Ar koordinatoriem Ivetai nācās saskarties, strādājot pie maģistra darba, un viņa atklāti saka, ka šī pieredze bija ļoti negatīva. Uz viņas lūgumiem atbildes tika saņemtas tikai no Latgales reģiona koordinatores, bet pārējie vai nu klusēja, vai paziņoja, ka pētījums ir pārāk negatīvs, tāpēc tas netiks atbalstīts. Iveta pauž neizpratni, kā vienas valsts institūcijas pārstāve, kurai valsts maksā algu, var atteikties sadarboties ar citu valsts institūciju – universitāti.
“Ja viena valsts iestāde prasa palīdzēt, tad tu vienkārši palīdzi, daudz neanalizējot. Netika lūgts analizēt pētījuma saturu, bet gan sniegt informāciju remigrantiem, nosūtot anonīmas aptaujas linku.”
Iveta stāsta, ka saņēma absurdas atrunas, kas balstītas uz datu aizsardzības likumu, lai arī nekādi trešo personu dati netika pieprasīti. Lūdzot iesaistīties VARAM, vienīgā atbilde bija klusums.
Iveta nežēlojās, bet atrada veidu, kā savu pētījumu un maģistra darbu paveikt. Tas ir novērtēts ar visaugstāko atzīmi un autore par to ir saņēmusi rektora atzinības rakstu. Viņa plāno mācīties tālāk doktorantūrā, lai izstrādātu psiholoģiskā atbalsta programmu remigrantiem, kuras ietvaros bez maksas tiktu sniegta informācija par tiem psiholoģiskajiem procesiem, kam cilvēkiem nākas iet cauri.

Jaunā speciāliste ir pārliecināta, ka atgriešanās nav tik daudz saistīta ar socioloģiju, bet tā ir milzīga psiholoģijas tēma un tā ir problēma Latvijā, ka netiek risināta šī psiholoģiskā puse. Viņa piebilst, ka, viņasprāt, valsts ar to “iešauj sev kājā”.
“Tiem, kam ir šīs veselīgās pārvarēšanas stratēģijas, un izdodas šeit integrēt, piemēram, ārzemēs iegūto praktisko vai emocionālo pieredzi, tas palīdz šeit iejusties. Psiholoģiskā valsts programma būtu izcils palīgs, lai saprastu, kas ir katra cilvēka resursi un ieguvumi no pieredzes ārzemēs, kurus viņš var šeit integrēt. Es uztaisīšu programmu, bet, kas viņu realizēs, es nezinu.”
“Ja man personīgi prasa, vai remigrantiem Latvijā iet tā, kā var redzēt paps.lv ievietotajos video, es saku – nē, tā neiet. Ne tuvu.” Arī Ivetas veiktās aptaujas liecina, ka depresijas, stresa un trauksmes līmenis remigrantiem ir ļoti augsts.
Iveta saka, ka situāciju var uzlabot, sniedzot remigrantiem profesionālu psiholoģisku atbalstu. Viņa uzsver, ka atgriežoties ļoti var palīdzēt tas, ka esi iepriekš sagatavojies. Braucot atpakaļ cilvēkiem ir sajūta, ka viņi visu zina, bet pēc desmit gadu prombūtnes var sagaidīt šoku par to, cik ļoti viss ir izmainījies.
“Pa daudziem gadiem ar jums ir notikušas daudzas mazas lietas, kas ir izmainījušās. Kad jūs atgriežaties, jums nākas vienā dienā sastapties ar visām šīm izmaiņām. Tās ir intensīvas īslaicīgas emocijas. Tu pamani tās izmaiņas visas uzreiz un saproti, cik ļoti tu atšķiries no tā cilvēka, kāds tu biji, kad aizbrauci.”
Esot prom, cilvēkam šķiet, ka visi draugi un tuvinieki nepacietīgi gaida viņu mājās, bet pēc atgriešanās nākas vilties, jo atklājas, ka katram ir sava dzīve. Pasliktinās attiecības un cilvēki, kas varētu būt atbalsta loks, rada papildus emocionālas grūtības, skaidro psiholoģe.
“Manā pētījumā kvalitatīvajā daļā pati galvenā tēma bija – “cik ļoti mēs esam vīlušies”. Par ko tad ir šī vilšanās? Nu salasās, kā visi būvē mājas, atmaksā kredītus un taisa biznesus. Pēc tam aptaujā cilvēks raksta, ka viņš atbrauca, bet nekas no tā nenotika, tāpēc viņš jūtas kā pilnīgs neveiksminieks.”
Iveta atzīst, ka atgriežoties milzīga nozīme ir arī cilvēka finansiālajam stāvoklim.
“Spriežot pēc tā, ko cilvēki raksta, visveiksmīgāk iet tiem, kam ir izdevies saglabāt darbu ārzemēs un ir iespēja strādāt attālināti. Tie pārmaiņas izjūt vismazāk, jo nav spiesti integrēties vietējā darba tirgū.”
Viņa saka, ka cilvēks visam var pielāgoties, bet tam vajadzīgs laiks. Tie, kam neizdodas pielāgoties viegli, bieži vien ātri atkal aizbrauc prom, un to var uzskatīt par vienu no pielāgošanās problēmas risināšanas stratēģijām.
Vēl viena no neizbēgamajām sajūtām, kurai var sagatavoties un kas cilvēkiem ir pārsteigums, ir zaudējuma sajūta, norāda Iveta. Atstātā dzīve, kas palika ārzemēs, ir milzīgs zaudējums, tāpēc būs sēru periods. Radinieki sagaida, ka remigrants būs visu laiku priecīgs un laimīgs, bet viņa sajūtas ir divējādas. Nozīmīgs faktors atgriešanās procesā ir arī atkārtota pielāgošanās sev zināmai videi un tajā būtiska nozīme ir gaidām. Cilvēks jau iepriekš ir iztēlojies, cik pozitīvi viss notiks, un, kad tā nenotiek, iestājas milzīga vilšanās, skaidro Iveta.
“Argumenti uz kā būvē atgriešanos, bieži vien neiztur, saskaroties ar realitāti, jo tie ir sabūvēti uz cerībām, gaidām un ekspektācijām. Tie nav saistīti ar realitāti.”
Iveta saka, ka viņai saistībā ar šo aspektu ir ļoti labs citāts: “Aizbraukšana ir gaidīta konfrontācija ar nezināmo, bet atgriešanās ir negaidīta konfrontācija ar zināmo.”
Uz lūgumu sniegt ieteikumus tiem, kas vēl tikai domā par atgriešanos, Iveta atbild tā: “Atgriešanās ir psiholoģisks konstrukts, lai ko citi par to teiktu. Ir jāsagatvojas un šī sagatavošanās katram ir kaut kas cits. Ir jāsagatavo savas ģimenes un jāpastāsta, ka tu jutīsies slikti. Gados vecākiem cilvēkiem ir vieglāk pārdzīvot pārcelšanos, nekā jauniem. Pieredze dod rūdījumu un toleranci pret grūtībām.”

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.

FOTO: baltic-ireland.ie