“Mums nebija plāna B”

Elīna Dimante ar dēliem Ernestu un Oliveru un savu dzīvesbiedru Pēteri Kļaviņu vasarā atzīmēs pirmo gadu, kopš viņi aizbrauca no Īrijas un dzīvo Latvijā.
Vārdu “atgriešanās” gan var attiecināt tikai uz Elīnu, jo viņa vienīgā no ģimenes ir dzimusi un un daļu savas dzīves pavadījusi Latvijā. Puikas ir dzimuši Īrijā un dzīvesvietas maiņu pieredzēja pirmo reizi savā dzīvē, bet Pēteris ir dzimis Austrālijā un dzīvojis vairākās valstīs.

Gan Elīna, gan Pēteris daudzus gadus aktīvi darbojās latviešu kopienā Zaļajā Salā un daļai tautiešu viņu aizbraukšana bija pamatīgs pārsteigums. Taču Elīna uzsver, ka jau drīz pēc iepazīšanās abi sapratuši, ka raugās vienā virzienā – uz Latviju, un sākuši gatavoties pārmaiņām.
“Apmēram četrus gadus mēs pavadījām, pragmatiski tam gatavojot gan sevi, gan bērnus. No sākuma tā bija tikai runāšanās – par sapņiem, par to, ko gribētu vai negribētu darīt, kur gribētos dzīvot,” stāsta Elīna.
Pēteris atceras: “Tad bija jautājums bērniem, ko viņi domā par to, ka mēs visi varētu dzīvot Latvijā. Parunājām par to un bērni, uzzinot, ka tas nenotiks uzreiz, protams, to drīz vien aizmirsa. Taču tas mazais graudiņš tomēr bija iesēts un pēc laiciņa viņi sāka uzdot jautājumus. Par skolām, par to, kādā valodā viss notiktu, kāda būtu dzīve. Patiesībā jau arī mums pašiem tikai pamazām izkristalizējās saprašana par to, ko īsti pārvākšanās nozīmēs. Bija lietas, ko mēs uzreiz varējām pastāstīt, bet bija arī lietas, par ko mēs paši nezinājām un sapratām laika gaitā. Uz bērnu jautājumiem varējām atbildēt pamazām.”
Paralēli pārrunām un sevis gatavošanai notikušas arī konkrētas un praktiskas lietas – Rīgā tika nopirkts dzīvoklis, kam bija nepieciešams pamatīgs remonts. Tas tika “vadīts”, dzīvojot Īrijā, un šai ziņā nācies saskarties ar attieksmes jautājumiem – kad daudz kas tiek apsolīts, bet netiek izdarīts, termiņi netiek ievēroti, uz telefona zvaniem nav atbildes utt.
Elīna atzīst, ka viņa vislielāko nedrošību un bailes izjutusi tieši par bērniem – par to, kā viņi iejutīsies Latvijas skolā, kā izturēsies skolotāji un klases biedri, kā puikām veiksies ar latviešu valodu.
“Biju morāli sagatavojusies uz to, ka būs ārkārtīgi grūti, ka puikas nāks mājās, raudās un teiks, ka viss ir slikti un viņiem ir grūti. Bet nekas no tā visa nenotika. Decembrī abi atnesa liecības ar ļoti labām atzīmēm, no direktora bija atzinības raksts par dēlu labām sekmēm un centību. Tas bija negaidīti. E-klasē skolotāji rakstīja pozitīvas piezīmes, kas man lika domāt, ka vai nu sistēma ir ļoti mainījusies, vai arī mūsu bērni ir citādāki.”
Ernests un Olivers mācās Rīgas 6.vidusskolā piektajā un ceturtajā klasē un Elīna atzīst, ka ne mirkli nav nožēlojusi skolas izvēli. Viņa stāsta, ka no reemigrācijas koordinatores saņēmusi izglītības pārvaldes vadības tālruņa numuru ar ieteikumu piezvanīt un palūgt konsultāciju par skolām.

“Sazvanītā darbiniece mums ieteica izvēles procesā iesaistīt arī pašus bērnus. Mums bija iespēja izvēlēties starp vairākām skolām. Aizrakstīju visiem direktoriem e-pasta vēstules ar lūgumu satikties un esot Latvijā ieplānojām laiku, lai šīs tikšanās varētu notikt. Diemžēl durvis mums atvēra tikai 6.vidusskolas diektors un šī arī bija vienīgā skola, kuru mums ieteica visi radi un draugi.”
Elīna saka, ka ļoti apzināti abus dēlus pieteica tajās pašās klasēs, kuras viņi bija jau pabeiguši Īrijā. Gan tāpēc, ka abu valstu izglītības sistēmas ir atšķirīgas, gan tāpēc, lai noņemtu puikām daļu stresa, iejūtoties un apgūstot ļoti daudz ko jaunu. Viņa atzīst, ka arī šis lēmums ir bijis pareizs un atvieglojis pielāgošanos Latvijas skolai. Dublinā abi mācījās salīdzinoši nelielā skolā, kur tika iemācīta ārkārtīgi liela disciplīna un kontrole, ka skolēni dara to, ko skolotājs saka. Elīna stāsta, ka tieši tā viņi uzvedas arī Rīgas skolā un ir nedaudz šokēti par disciplīnas trūkumu, kas dažkārt jāpieredz mācību stundās.
Pēteris piebilst, ka abiem puišiem ir ārkārtīgi uzlabojusies latviešu valoda, tajā viņi savā starpā sarunājas arī ikdienā, uz angļu valodu pārejot tikai kompjūterspēļu laikā.
Elīna atceras, ka, uzsākot sarunas par pārcelšanos, dēli bija pret to, bažījoties par to, ka būs jāpamet draugi un visa ierastā dzīve. Taču laika gaitā Elīna un Pēteris viņiem stāstīja visu, kas notiek – gan par dzīvokli, tā remontu, gan par to, kādas būs iespējas, dzīvojot Latvijā. Puikas tika iesaistīti ikvienā dzīvesvietas tapšanas procesā, varēja izvēlēties mēbeles savai istabai. Ernesta un Olivera attieksme pakāpeniski mainījās un pēdējos mēnešos viņi jau vairs nav varējuši sagaidīt dienu, kad notiks pārcelšanās.
Puikas arī Rīgā turpina apmeklēt ārpus skolas nodarbības, apmeklē fitnesa zāli, baseinu, spēlē futbolu un tenisu. Pēteris saka, ka viņi pat iepriekš nebija iedomājušies, cik izdevīga ir viņu dzīvokļa atrašanās vieta, jo gan uz skolu, gan uz visām nodarbībām puikas dodas paši vai nu ar kājām vai ar sabiedrisko transportu. Arī pieaugušajiem tuvākajā apkaimē ir atrodams viss, ko vien var vēlēties, ir daudz ko apskatīt un ko darīt.
Par sevi Elīna un Pēteris saka, ka viņiem ir ļoti paveicies ar to, ka Dublinas darba devēji piekrita paturēt abus darbā arī pēc pārcelšanās uz Rīgu. Viņi gan uzsver, ka šis faktors nekādi neietekmēja lēmumu pārcelties, bet krietni atviegloja dzīvi. Globālie uzņēmumi augstu novērtēja viņus kā darbiniekus un bija gatavi iet cauri nebūt ne lētajam un vieglajam birokrātiskajam procesam, lai sakārtotu iespēju Elīnu un Pēteri oficiāli nodarbināt un nodokļus maksāt Latvijā, saglabājot viņu algas tajā pašā līmenī. Abi atzīst, ka, pieņemot lēmumu aizbraukt, ir bijuši gatavi tam, ka viņu materiālā situācija Latvijā būs daudz smagāka.
Runājot par birokrātiju un cilvēku attieksmes lietām, Elīna stāsta, ka, viņasprāt, tas ir paaudžu maiņas jautājums – jaunākiem cilvēkiem ar šo viss ir kārtībā, bet vecākas paaudzes pārstāvji bieži vien ir neiecietīgi un noraidoši. Pēterim vissarežģītāk ir gājis ar Latvijas medicīnas sistēmas izprašanu. Šajā jomā bieži nācies saskarties ar uzskatu, ka ikvienam pašam viss ir skaidrs – kas jādara vai nav jādara, pie kāda speciālista un kur griezties.
Elīna iesmej, ka pretimnākošs nu gan nav neviens, viss notiek kā “ar gariem zobiem”, uz visu reaģējot reaktīvi nevis proaktīvi. Viņa saka, ka cilvēku apkalpošana jebkurā jomā Latvijā nenotiek no pareizās puses. Vizbiežāk, uzdodot jautājumu, tu saņem atbildi, ka tas nav iespējams. Un tikai tad, ja ir pacietība uzdot papildus jautājums, likt saprast, ka tev tomēr šī lieta jānokārto, var saņemt kādu ieteikumu vai padomu, kā situāciju atrisināt. Elīna saka: “Es pati diezgan daudz esmu strādājusi klientu apkalpošanas sfērā un zinu, ka nekad nedrīkst cilvēkam, ar kuru runā, likt justies vainīgam par to, ka viņš kaut ko nezina vai nesaprot. Tev ir jājūt un jāsaprot, kas būs nākamais jautājums, un jāmēģina viņu apmācīt, izglītot vai palīdzēt. Te tas nenotiek.”
Bet viņa uzsver, ka abi ar Pēteri par to neīgņojas un ir atraduši veidus, kā ar to visu tikt galā, un atrod, par ko priecāties.
Abi atzīst, ka finansiāli viņu dzīve nav būtiski mainījusies, gan atzīstot, ka Latvijā daudz kas ir dārgāks un, ja viņiem nebūtu Īrijas līmeņa ienākumu, tad gan būtu krietni grūtāk. Viņi saka, “jā, mums tiešām ir atgriešanās veiksmes stāsts, bet mums paveicās, jo darba devēju lēmumu mēs nevarējam nekā ietekmēt.”
Mūsu sarunas laikā vairākkārt izskan, ka lēmums par aizbraukšanu no Īrijas nāca pamazām un tika pamatīgi izsvērts, nebija “pamēģināsim”, “pagaidām” vai “varbūt izdosies”. Elīnai un Pēterim bija skaidrs, ka viņi uz Latviju dodas uz pastāvīgu dzīvi. Arī Ernestam un Oliveram jau no sākuma tika pateikts, ka nebūs iespējas lidināties šurp-turp starp Īriju un Latviju, un viņi sajuta, cik atbildīgi pret to izturas pieaugušie. Pēteris smejas: “Mums patiešām nebija plāna B!” Iespējams, tā ir viena no veiksmes atslēgām viņu atgriešanās stāstā.
Uz jautājumu, ko varētu ieteikt cilvēkiem, kas domā par atgriešanos Latvijā, bet vēl šaubās, Elīna saka: “Es neieteiktu neko citu, kā vien ieklausīties savī, vadīties tikai pēc savām sajūtām. Lai pieņemtu tik radikālu lēmumu kā par dzīvesvietas maiņu, to tiešām ir jāgrib darīt. Un tam gan fiziski, gan morāli ir jāgatavojas. Tas ir tāds pārdomāts lēmums, kuram ģimene normālā situācijā gatavojas. Tie, kas to nekad nav gribējuši darīt – nedariet! Vienas receptes nav, katram dzīve ir citādāka.”

FOTO: no baltic-ireland.ie arhīva
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.