Viņa latviešu valodā nerunā, tikai dzied

Sākot sadarbību ar latviešu kori LA’IR, īru džeza dziedātājai Joan Shields pat neienāca prātā, kurp tā viņu aizvedīs. Taču tagad viņa ir laimīga, ka jau divreiz bijusi dalībniece Latvijas Dziesmu svētkos, un no visas sirds cer, ka arī 2028.gadā dziedās lielajā kopkorī “Sidraba birzī”.

Joan nav latviešu radinieku, viņa nerunā latviešu valodā, bet tajā tikai dzied. Piedāvājam mūsu lasītājiem interviju ar dziedātāju par to, kā tas sākās un kā turpinājās.
I.M.: Kas Tevi pamudināja pirmo reizi 2018. gadā doties uz Latviju un piedalīties Dziesmu svētkos?
Joan: Es biju uzaicināta dziedātājiem vadīt meistarklasi vokālo tehniku apgūšanā, kuru apmeklēja arī kora LA’IR diriģente Rasa Stonkus. Viņa uzaicināja mani novadīt meistarklasi arī viņas kora dziedātājiem. Biju ļoti priecīga iepazīt koristus un ar viņiem strādāt. Viņi bija tie, kas piedāvāja man kopā ar kori piedalīties Dziesmu svētkos Latvijā. Iepriekš par tiem neko nebiju dzirdējusi, bet man tā izklausījās interesanta iespēja. Bet līdz brīdim, kad nokļuvu tur, es absolūti nesapratu, cik unikāls un milzīgs ir šis pasākums!
I.M.: Vai bija grūti mācīties kora dziesmas, nesaprotot latviešu valodu? Kas šajā procesā palīdzēja?
Joan: Tas bija izaicinājums, bet es neteiktu, ka ļoti liels. Es lasu no notīm, tāpēc varēju sekot ritmam un melodijai. Es centos klausīties latviešu dziedātājus man apkārt, lai uztvertu vārdu izrunu. Laikam ejot un iedziļinoties latviešu valodā viss kļuva vienkāršāk. Ārkārtīgi palīdzēja svētku organizatoru nodrošinātie balsu ieraksti internetā. Visgrūtākais man bija dziesmu iegaumēšana no galvas. Meklēju tulkojumus, lai saprastu teksta jēgu, un daudz atkārtoju. Visvairāk dziedātās dziesmas pamazām “aizķērās” manā atmiņā.
I.M.: Kāda Tev izskatījās Rīga, kad redzēji to pirmo reizi?? Vai kaut kas Tevi pārsteidza?
Joan: Mans iespaids par Rīgu bija, ka tā ir ļoti zaļa, ļoti skaista pilsēta ar lielu arhitektūras dažādību. Man ļoti patika ārkārtīgi labi saglabātā vecpilsēta un tas, cik jauki bija pa to pastaigāties. Ļoti patika arī zaļie parki un kanāli, bija ļoti relaksējoši tur pavadīt laiku. Man nebija nekādu priekšstatu pirms ierašanās pilsētā, tāpēc laikam nebija nekā daudz, kas mani pārsteigtu. Varbūt tas, ka pilsētas centrs bija tik patīkami mierīgs un zaļš, bija jauks pārsteigums.
I.M.: Kādas toreiz, pirms pieciem gadiem bija Tavas sajūtas, dziedot latviešu vidū lielajā svētku korī, tērptai latviešu tautas tērpā?
Joan: Sajūtas bija apbrīnojamas. Lieliskas mūzikas un harmoniju izpildīšana kopā ar tūkstošiem citu dziedātāju izraisīja manī ļoti spēcīgas emocijas – es apzinājos, ka tas ir kaut kas ārkārtīgi unikāls, ko lielākā daļa cilvēku nevar pieredzēt. Jutos privileģēta un pagodināta būt tur, ģērbtai tautastērpā kā īstai latvietei, pateicīga, ka latvieši viesmīlīgi un dāsni dalījās ar mani šajā brīnišķīgajā viņu kultūras daļā. Tas bija fantastiski strādāt ar tik dažādiem pasaules līmeņa diriģentiem. Mani ļoti iespaidoja repertuāra ambīcijas un mērogs, kā arī, cik lieliski viss bija organizēts.

I.M.: Vai otro reizi piedaloties Dziesmu svētkos sajūtas bija citādākas?
Joan: Otrā reize bija citādāka, jo es vairs nedevos man pilnīgi nezināmā piedzīvojumā. Varu teikt, ka 2023 gada svētki mani pārsteidza un aizkustināja citādāk. Tā kā bija Dziesmu svētku 150.gadadiena, tie bija vēl lielāki un labāki un es nevarēju pat iedomāties, ka tas ir iespējams! Dalībniekiem tika piedāvāti jauni elementi, piemēram horeogrāfija – kustības, kas bija izdomas bagātas un jautras, un radīja lielisku efektu. Koru lielkoncerts bija lielisks iestudējums gan repertuāra, gan atmosfēras ziņā. Šoreiz varēju savā pieredzē dalīties arī ar savu vīru, kurš atlidoja uz Rīgu un apmeklēja noslēguma koncertu. Viņš bija šokēts un teica, ka šis bija labākais koncerts, ko viņš jebkad savā dzīvē ir apmeklējis.
I.M.: Kas bija pats brīnišķīgākais, ko pieredzēji šīs vasaras Dziesmu svētkos? Vai bija arī kādas grūtības?
Joan: Dziedāšana koncertā, kamēr iestājās krēsla, redzot dziedātāju, dejotāju, mūziķu un skatītāju piepildīto estrādi, ko “ierāmējuši” koki un saulrieta iekrāsotās Baltijas debesis. Tas bija sirreāli brīnišķīgs mirklis – jutos mūzikas un apkārtnes skaistuma ietverta un emocionāli vienota ar visiem tiem tūkstošiem cilvēku.
Grūtības izjutu galvenokārt manu personīgo apstākļu dēl. Dziedātājiem bija ļoti prasīgs un noslogots grafiks, kas parasti nav man problēma, jo varu dziedāt visu dienu. Šoreiz veselības problēmu dēļ nevarēju gulēt un tāpēc izjutu nogurumu visas nedēļas laikā. Es sapratu, ka, plānojot šādu ceļojumu, man jābūt organizētākai un reālistiskākai, ņemot vērā manus veselības izaicinājumus. Bet koristi par mani patiesi labi rūpējās, vienmēr apjautājoties, vai man viss ir kārtībā, vai zinu, kur ir jābūt. Visi latvieši, ko satiku, bija patiešām izpalīdzīgi un draudzīgi.
I.M.: Ko Tu domā par latviešiem, viņu tradīcijām, kultūru, mūziku?
Joan: Man patiešām patīk un es apbrīnoju latviešus un viņu kultūru. Viņiem ir tik stipra identitātes un sakņu sajūta. Es izjutu, ka caur tradīcijām latvieši saglabā ciešu saikni ar dabu. Man ļoti patīk viņu amatnieku izstrādājumi un rokdarbi un tas, ka katrs raksts kaut ko nozīmē. Daudzi ir tik prasmīgi rokdarbos, kokapstrādē utt. – domāju, tas ir kaut kas, ko īru tauta ir pazaudējusi. Tā kā pati esmu dziedātāja, man patīk, ka Latvija ir zeme, kas dzied! Ir lieliski redzēt, ka mūzika ieņem tik lolotu un cienījamu vietu viņu kultūrā. Latviešu mūzika man šķiet ļoti interesanta un skaista. Manuprāt, pastāv dažas līdzības starp latviešiem un īriem – mums ir līdzīga humora izjūta, mēs priecājamies būt kopā ar ģimeni un draugiem, esam jautri un svinam dzīvi.
I.M.: Vai Tu vēlētos piedalīties arī nākamajos Dziesmu svētkos 2028.gadā?
Joan: Ar visu sirdi – jā, lūdzu, es to gribētu!

FOTO: no kora “LA’IR” arhīva

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Inguna Mieze.