Ziemassvētki mežā – sirsnīga un satuvinoša tradīcija

Priekšpēdējās šī gada dienas, 30.decembra, rītā laika apstākļi Īrijā nerosināja vēlmi doties ārā – pūta pamatīgs vējš, lija un debesjums bija gluži kā pelēks vāks. Tomēr daļa latviešu, kas bija atsaukušies Kristus Apvienotās draudzes aicinājumam, tomēr devās uz mežu svinēt svētkus, noticot meteorologu prognozēm, kas solīja, ka drīz lietus mitēsies un virs kalnu galotnēm pat uzspīdēs saule.

Par laimi, sinoptiķu sniegtās sestdienas laika apstākļu prognozes tiešām piepildījās, jau ceļā uz tikšanās vietu pārstāja līt un ap pusdienlaiku Dublinas kalnus ik pa brīdim apspīdēja saule.
Svētku svinēšana sākās ar praktisku rosību – kopīgu nojumes uzstādīšanu, apkārtējo egļu, koku un celmu izrotāšanu ar āboliem, burkāniem, brokoļu “rozītēm” un lukturīšiem, galda klāšanu un uguns iekuršanu līdzi paņemtajos grilos.
Kad viss bija sagatavots, klātesošos uzrunāja Kristus Apvienotās luterāņu draudzes mācītājs Imants Miezis. Viņš aicināja ikvienu pārdomāt, ko katram nozīmē Ziemassvētki, sakot, ka tas, ka kristieši šajos svētkos svin Kristus piedzimšanu, neko neatņem tiem, kuri šos svētkus svin kā saulgriežus ar mūsu senču tradīcijām. Ikvienam ir tiesības uz savu pasaules uzskatu un savu svētku svinēšanu, bet galvenais – lai tas viss šo pasauli padarītu labāku, piebilda mācītājs. Svētbrīža noslēgumā, sadevušies rokās, visi teica lūgšanu Mūsu Tēvs debesīs, un izskanēja dziesmas “Jūs, bērniņi, nāciet” un “Klusa nakts, svēta nakts”.

Pēc tam ar jokiem un laba vēlējumiem tika apsveikts draudzes ērģelnieks Artis Ābele, kuram šajā dienā bija dzimšanas diena. Viņš uz mežu bija paņēmis līdzi savu akordeonu un kopā būšanu papildināja ar muzikāliem akcentiem.
Turpinājumā tika ceptas desiņas un iesmu gaļa, baudīti dažādi gardumi, tostarp, Arta dzimšanas dienas kūka un karstvīns, un risinātas sirsnīgas sarunas, sildoties pie dzīvas uguns.
Jautrus mirkļus (un dažiem arī balvas) sagādāja mīklu minēšana, pēc kā kārtējo reizi nācās secināt, ka mūsdienu cilvēkiem ir pagrūti uz pasauli paraudzīties ar mūsu senču acīm, vai arī mūsu atjautība ir iesūnojusi, jo pārāk reti pievēršamies šai nodarbei.
Noslēgumā daudzi atcerējās, ka ideja par Ziemassvētku svinēšanu mežā radās pandēmijas laikā, kad telpās cilvēki nedrīkstēja pulcēties, bet brīvā dabā tas bija atļauts, un atzina, ka šī ir ļoti jauka, sirsnīga un cilvēkus satuvinoša tradīcija, kuru noteikti vajag saglabāt.
Pirms došanās mājup visi kopīgi jaukajai kalnu pļaviņai atgrieza tās sākotnējo izskatu un kā apliecinājums par latviešu viesošanos tajā palika vien zābaku pēdas un meža zvēriem atstātais cienasts – oranžās burkānu ripiņas, sārtie āboli un zaļie brokoļi.

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I. Mieze.