Covid-19 nekur nav pazudis (lasītājas pieredzes stāsts)

Latviete Anna (vārds mainīts) kādā šā gada jūlija agrā rītā savās mājās Dublinā pamodās ar sajūtu, ka trūkst elpas.
Reāli nebija elpas un tas bija baisi. Un, galvenais, iepriekš nekādu problēmu vai pazīmju par tuvojošos slimību nebija.

Pāris stundas Anna nomocījās, ķerot skābekli pie atvērtā loga, bet tad piekrita, ka ģimene zvana GP (General Practice) jeb ģimenes ārstam. Tas nekavējoties ieteica braukt pie viņa un pēc slimnieces apskatīšanas lika Annas vīram viņu vest uz tuvējo hospitāli ar norādi urgent (pieņemt steidzamības kārtā).
Slimnīcā gan Annai apmēram vēl stundu nācās pavadīt “slavenajos” gaidītāju krēslos, cīnoties ar elpas trūkumu. Pēc viņas vīra trīskārtējās trauksmes celšanas pie emergency jeb ārkārtas medicīniskās palīdzības nodaļas dežuranta, Anna beidzot nokļuva palīdzības gultā.
Tika iedots skābeklis, uzliktas “sistēmas” un paņemtas dažādas analīzes. Annas ķermeņa temperatūra bija 38,5 grādi, ko viņa elpas trūkuma dēļ pat pati nemanīja. Kaut gan tāda temperatūra cilvēkam vecumā ap 50 gadiem nav viegli panesama.
Pēc laika dakteris atnāca ar ziņu, ka Annai ir Covid-19. Nekavējoties tika norādīts, ka viņa no kopējās ārkārtas medicīniskās palīdzības nodaļas jāpārvieto uz izolatoru.
Anna atceras: “Tur bija gaiši un tīri. Vesela istaba tikai man. Liela tualete un viss nepieciešamais higiēnai. Aiz stikla sienas visu laiku dežūrēja medicīnas darbinieks. Kad nāca pie manis, tad iepriekš uzvilka čaukstošu spectērpu un sejas masku. Mazliet jutos kā “Ponorāmas” ziņās pirms gadiem diviem. Elpas trūkums man ar medikamentiem un skābekli bija novērsts, jutos diezgan labi. Ievēroju, ka šī telpa bija paredzēta īpaši slimu, vai traģiskos negadījumos cietušu cilvēku glābšanai. Tas bija mazliet biedējoši.”
Annai uz izolatoru tika nests ēdiens un daudz dzeramā ūdens. Vienas dienas laikā pie viņas ieradās trīs ārsti, katrs ar daudziem jautājumiem un ar norādēm ārstēšanai.

Dienas laikā Anna tika vesta uz plaušu rentgenu un galvas datortomogrāfiju. Tas tika darīts elpas trūkuma un atmiņas zuduma dēļ. Jo dīvaini un satraucoši bija tas, ka Anna neatcerējās ne dienas rīta daļu, kad viņa bija pie GP, ne ceļu uz slimnīcu. Apmēram divas stundas bija pazudušas no Annas atmiņas.
Ap pusnakti ieradās darbinieks ar ratiņkrēslu un caur gariem koridoriem un liftiem aizveda Annu uz augstāku hospitāļa stāvu. Tur viņa nokļuva palātā, kurā bija vairāki ļoti veci slimnieki.
Izrādījās, ka tā bija slimnīcas Covid nodala, jeb, pareizāk sakot, viena no Covid nodaļām. Pie tam, šajā nodaļā gan vīrieši, gan sievietes bija kopā, gultas atdalītas vien ar aizkariem.
Nodaļā darbinieki strādāja spectērpos, bet ne tik noslēgtos kā emergency nodaļas izolatorā. Daži pat nelietoja sejas maskas.
Annai pirmā nakts šajā nodaļā pagāja bez miega, jo visi pārējie slimnieki bija pavisam nespējīgi sava vecuma dēļ, plus cīnījās ar Covid-19 komplikācijām. Daļa bija demences skarti, neadekvāti uzvedās. Anna atceras: “Kāda tantīte vispirms vēlējās pamperi, pēc tam vēlējās iet uz tualeti, bet vēl pēc tam, piedodiet, pačurāja tualetē uz grīdas. Un tā neomulīgā “peļķe” tur uzturējās līdz nākamās dienas pēcpusdienai. Tā ir tikai maza daļiņa no Covid nodaļas aizkulisēm. Es tur jutos patiesi bēdīgi. Varu vien novēlēt ikkatram sargāt un stiprināt savu imūnsistēmu, lai saslimšanas gadījumā varētu veseļoties mājās.”
Šobrīd Anna ir atgriezusies savās mājās un ikdienas darbos, bet dēļ pārslimotā koronavīrusa jūt pastāvīgu nogurumu. Viņa atgādina: “Covid-19 nekur nav pazudis, tas vienkārši ir bijis noslēpies un ar jaunu sparu un paveidu, un jauniem simptomiem ir atpakaļ, tepat mums līdzās.”
Anna ir pateicīga mediķiem un Īrijas valstij par viņai sniegto palīdzību.

FOTO: baltic-ireland.ie