Dzeju viņa raksta jau ļoti sen

Anlīze Putns ir latviete, kura dzīvo Īrijā un raksta dzeju. Kā jau noprotams, šis nav viņas īstais vārds. Pēc mūsu sarunas no dzejnieces puses izskan lūgums publikācijā minēt tikai pseidonīmu – lai saglabātu nelielu noslēpumainības plīvuru un nedaudz arī pasargātu dzejnieces tik ļoti atkailināto dvēseli no pasaules kņadas un ikdienišķības putekļiem.

Anlīzes Putns dzejoļi publikācijās pirmo reizi ir parādījušies šogad izdevniecības “Domu pērles” izdotajos kopkrājumos, taču viņa pati stāsta, ka raksta jau ļoti sen.
“Manus pirmos dzejoļus varētu datēt ar 1988. gadu, ar manu jaunības laiku. Es sāku rakstīt tādēļ, ka mana dvēsele bija nelaimīga un iekšēji kliedza, un man kļuva mazliet vieglāk, ja to sāpi uzliku uz papīra. Mazs citāts no 1988. gadā uzrakstītā dzejoļa:
“Jel apstājies cilvēk,
Jel paklausies,
Kā asariņa, asariņa,
Viegli un bez skaņas krīt.
Jel ieklausies, ko saku,
Varbūt neteikšu vairs rīt.”.
Man ir bieza klade, kas sarakstīta manā jaunības laikā, taču tie dzejoļi nekad un nekur nav ne publicēti, ne izskanējuši. Tie ir klusām gulējuši un joprojām guļ manā kladē un dvēselē. Kaut gan ir radītas dažas dziesmas ar maniem vārdiem, bet tās ir spēlētas un dziedātas tikai šaurā lokā. Pati šodien pārlasot, pārdomājot un atceroties tur ielikto, pieļauju, ka vismaz daļu no šās dzejas es varētu nodot atklātībai.
Dzejoļi, kuri pašlaik nonāk jaunajās grāmatiņās, tiek sarakstīti tagad, kad man pašai ir gabaliņš pāri piecdesmit, kad es beidzot sāku uzdrošināties savas domas atklāt publiskāk. Tā ilgā klusēšana ir “pateicoties” manas bērnības un jaunības dvēseles dziļajām rētām.
Mani dziļi iespaidoja manas mammas aiziešana Mūžībā. Manas stiprās, varošās, gudrās mammas aiziešana. Rudenī jau būs pieci gadi, kopš es esmu vecākā savas dzimtas līnijā, tātad viena no pirmajām pēc vecuma skalas rindā uz šo Zvaigžņu Ceļu. Nevaru pati atbildēt, vai tieši tas ir noteicošais, kas man liek skaļāk runāt, bet kaut kāda iekšējās sāpes izlaušanās tā noteikti ir.”
Diezin vai vispār ir kāds cilvēks, kurš savā dzīvē nav uzrakstījis nevienu dzejoli kāda pārdzīvojuma vai mirkļa impulsa vadīts. Taču, lai rakstītu regulāri, ir vajadzīgs kas vairāk. Jautāju Anlīzei, kā top viņas dzejoļi, kur dzejniece smeļas iedvesmu un kādas ir galvenās tēmas, par ko viņa raksta.
“Es rakstu “pa taisno” no sirds. Es nemeklēju pa google atskaņas vai piemērotus vārdus. Galvenais, man vajag pierakstīt uzreiz domu, frāzi, kura rodas galvā. Es to bieži izdaru savā mobilajā telefonā, kur esmu izveidojusi sev otro profilu, lai varu jebkurā brīdī pati sev aizsūtīt ziņu, respektīvi, dzimušo domu. Vēlāk es varu sakārtot, pārkārtot, bet, galvenais man ir, lai saglabājas pamata ideja, sajūtu vēstījums. Kad esmu mājās, tad es rakstu, kā saka, pēc vecās metodes, ar pildspalvu uz papīra. Dažreiz es kaut ko palaboju, bet pārsvarā dzeja paliek tāda, kā uzreiz radusies un pierakstīta.

Šajā gadā Facebook pamanīju aicinājumu iesūtīt dzejoļus par tēmu “mīlestība”, un man salikās kopā rindiņas, ko ik pa laikam biju pierakstījusi par savu mammīti. Dzejoļu krājumu veidoja Gunita Barščauska. Es viņai jautāju, vai dzejoļi par mammu varētu iederēties krājumā par mīlestību. Viņa apstiprināja, ka tas der, jo mīlestība, kā zinām, ir plaša un bez robežām. Un tā mani septiņi dzejoļi, kuri, saprotams, milzīgā paātrinājumā izved lasītāju laika hronoloģijā cauri manas mammas dzīvei, ir pirmie publicētie mana gara darbi. Dzejoļu kopkrājums saucas “1 + 1 ir mīlestība” . Pēc tam rakstīšanu vēlējos turpināt, un, vadoties pēc potenciālā katra nākamā krājuma tēmas, uzrakstīju dzejoļus vēl piecām grāmatām. Kopā uz šo brīdi manas sirds vēstījumus var lasīt sešos dzejas kopkrājumos.
Kā jau minēju, es rakstu, vadoties no sajūtām, no dzīves atmiņām. Līdz ar to vairums sanāk mazliet smeldzīgi, jo manī diemžēl mājo diezgan daudz rūgti nospiedumi. Bet tas nenozīmē, ka es neprotu vai nespēju saskatīt dzīvē skaisto. Man viegli rakstās dzejoļi par dabu. Dažādu ziedu burvīgums manās izjūtās ir izlasāms krājumā “Septiņas rozes, septiņas vasaras”. Taču šajā grāmatā no manis nav neviens dzejolis veltīts tieši rozes ziedam, bet gan margrietiņai, kliņģerītei, maijpuķītei vai liepziedam, piemēram.
“Vai tiešām rozes tu gribi?
Es aiznesīšu margrietiņu.
Es noplūkšu pujeni dārzā.
Vai tu tiešām rozes gribi?
Man vienīgi bail,
Ka sapīšos garajā zālē.
Vai tu paskatījies apkārt?
Visa kā tik skaista pļavās ir tik daudz.
Varbūt meža rozi tev aiznest?
Vai tomēr no dārza gribi?
Man vienīgi bail,
Ka sapīšos garajā zālē. “ (2024. g.)”
Dzejnieki bieži izvēlas savus darbus publicēt ar pseidonīmiem un gandrīz vienmēr aiz tiem ir atrodams kāds stāsts. Gluži loģiski, ka rodas jautājums – kādēļ dzejniece ir pieņēmusi pseidonīmu, un kādēļ tieši šādu – Anlīze Putns.
“Pirms šo sešu dzejoļu kopkrājumu iznākšanas es biju iesākusi rakstīt divus romānus, ko joprojām turpinu darīt. Man negribējās, ka uz kādas grāmatas vāka būtu lasāms mans īstais vārds un uzvārds. Joprojām manā dzīvē ir cilvēki, no kuriem gribu norobežoties, noslēpties. Pseidonīms tam palīdz. Un tas ir pavisam loģisks – es esmu dzimusi ar uzvārdu kā kāds no putnu dzimtas vardiem, tāpēc esmu vienkārši Putns. Un vārds Anlīze ir izlasīts manas dzimtas ciltskokā, aizgūts no manas vecvecvecmammas.”
Jautāta par radošajām iecerēm nākotnē Anlīze nešaubīgi saka, ka noteikti turpinās rakstīt.
“Man ir sajūta, ka man daudz ko gribas pateikt. Tuvākajā laikā vēlos pabeigt savus iesāktos prozas darbus. Viens no tiem būs veltījums manai mammai, kurā uzsvars tiks likts uz cilvēku raksturiem un likteņiem. Otrs pašlaik iesāktais rakstu darbs būs autobiogrāfisks, taču tas atspoguļos tikai vienu “kubika šķautni”.
Varbūt, ka kādreiz es uzdrošināšos atklāt vēl kādu no minētā “kubika” krāsām. Varbūt rakstīšu vēl ko citu. Es nezinu. Katrā ziņā pa dzejolim vai vismaz pantiņam man sanāk pierakstīt gandrīz katru dienu.”
Ikvienam autoram ir svarīgi, lai cilvēki viņa darbus lasītu ar sirdi un vēlmi saredzēt arī to, ko autors ir ielicis aiz rindiņām. Anlīze saviem lasītājiem novēl novērtēt doto laiku, mīļos cilvēkus un katru jaunu dienu.
“Es vēlos aicināt līdzcilvēkus, vai jebkuru, kurš kādreiz lasītu kādu no maniem darbiem, aizdomāties dziļāk par saviem mīļajiem, par laiku, ko Dievs ir iedevis iet līdzās, un, kurš paskrien tik ātri. Par saviem bērniem, par saviem vecākiem, vecvecākiem, par māsām, brāļiem, vīru vai sievu. Tik ātri skrien gadi, tik daudz sāpju ir apkārt. Aicinu novērtēt katru doto jauno rītu un mīļos sev blakus jeb tālumā sirdī. Cieņpilnas, mīļas attiecības un maizi mājās uz galda. Klusumu un mieru. Uz tikšanos manos darbos!”

FOTO: baltic-ireland.ie

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.