“Ja dzīve tev piespēlē iespēju, tad neatsakies!”

Indra Jākobsone ļoti daudziem Zaļās salas latviešiem ir pazīstama gan kā talantīga aktrise Īrijas latviešu teātrī “Sliedes”, gan kā ilggadīga “eLVē” koriste un sabiedriski aktīva personība. Taču šoreiz stāsts būs par kādu viņas piedzīvojumu, kam bija vajadzīga pamatīga drosme un ko, iespējams, ir pamanījuši tikai tuvākie draugi.

Runa būs par Indras dalību šovā “Mīlestība laukos” (“Love in the country”), kas tiek rādīts televīzijas kanālā RTE2 un kurā viņa šoruden uzmirdzēja kā īsta zvaigzne.
Pirmais jautājums, kuru ar lielu nepacietību vēlējos Indrai uzdot, bija par to, kā viņai radās ideja piedalīties iepazīšanās šovā, pie kam – Īrijas lielākajā raidsabiedrībā RTE.
Indra atbildēja, ka stāstīs visu pēc kārtas, un viņa patiesi ir laba stāstītāja.
“Pagājušā gada decembrī uz Latviešu biedrības Īrijā (LBĪ) e-pastu atnāca vēstule no RTE2 par to, ka tiek veidots šāds šovs un, tā kā šajā valstī dzīvo dažādu nacionalitāšu cilvēki, veidotāji piedāvā piedalīties arī cittautiešiem. Vispirms mēs korī visi par to pasmējāmies, ka, redz, cik jauka iespēja vientuļajām sievietēm un vīriešiem. Tomēr pēc tam es viņiem aizrakstīju. Un par to aizmirsu. Pēc pus gada šova veidotāji man atrakstīja ar jautājumu, vai es neesmu pārdomājusi vai varbūt nobijusies. Bet, ja jau esmu spērusi pirmo soli, tad speršu arī nākamo! Kas tur ko baidīties! Es pēc dabas arī esmu ļoti ziņkārīga un mani vienmēr ir interesējis uzzināt, kā notiek šādu šovu filmēšana. Telefonā aizpildīju anketu, sēžot automašīnā uztaisīju selfiju un aizsūtīju. Pēc nedēļas viņi man zvanīja un kā iepazīšanās pretendentu piedāvāja vīrieti, kurš bija vecāks, nekā biju anketā norādījusi. Viņam bija 70 gadi. Padomāju un teicu – labi, lai iet! Ja jau šovs, tad šovs! Vienojāmies, ka filmēšana būs jūnijā Dublinā un mani brīdināja, ka jāģērbjas kā pirmajā randiņā.
Nolēmu turp doties īsti latviskā izskatā – uzvilku linu kleitu, kurai aizmugurē izšūts Austras koks, un piespraudu savu Trikātas saktu. Visi bija ļoti patīkami izbrīnīti un šova veidotāji uzdeva daudz jautājumu gan par latviskajām zīmēm, gan par saktu. “
Šeit noteikti vēlos piebilst, ka, vērojot šova pirmo sēriju televizora ekrānā, varēja skaidri redzēt, ka brīdī, kad Indra savā rudzupuķu zilajā tērpā ienāca telpā pie kovboja Texas Ollie, vīrietim iemirdzējās acis un aizrāvās elpa. Sarunas laikā viņš pateica: “Es Tev noteikti dziedāšu mīlas dziesmas!”
Indra turpina stāstīt un atceras, ka pirmajā filmēšanas reizē vispirms viņu ieveda telpā, kur bija arī pārējās “konkurentes”.
“Mēs kopā bijām četras – divas īrietes, viena sieviete no Dienvidāfrikas un es.
Es visvairāk baidījos par savu angļu valodu, par to, cik brīvi es varēšu runāt. To es arī pateicu veidotājiem, ka uztraucos par to, lai varētu saprast uzdotos jautājumus un atbildot “nekristu kaunā”.
Taču viņi mani nomierināja un sacīja, ka bieži vien citu tautību cilvēki angliski runā daudz skaidrāk un saprotamāk nekā īri, kas ir pieraduši runāt vietējos dialektos, lietojot frāzes un izteicienus, kurus burtiski pārtulkot nevar.
Biju pārsteigta, ka šādu, salīdzinoši nelielu šovu veido tik liela komanda – ir viens galvenais režisors un vēl vairāki režisori, kuri katrs atbild par citu posmu. Kopumā komandā ir 30 cilvēki. Bija interesanti vērot viņu darbu, es gāju klāt un uzdevu pavisam tehniskus jautājumus – par mikrofoniem, kamerām un filmēšanas procesu.
Kad pēc pirmās tikšanās Texas Ollie bija jāizvēlas, ar kurām divām no mums viņš vēlētos tikties vēlreiz, man nebija ļoti liels pārsteigums, ka viņš izvēlējās arī mani. Mūsos, latvietēs, ir kaut kas tāds, kas piesaista.”

Nākamās sērijas filmēšana notika Donegalā, Texas Ollie rančo, kas atrodas dziļos laukos, un tas Indrai kā īstai pilsētniecei sākumā sagādāja nelielas bažas. Saimnieks vairākkārt viņu ķircināja, ka mācīs izslaukt kazu, taču nekas tāds tomēr nenotika.
“Man ļoti patika, ka filmēšanas grupā visi bija ļoti saprotoši, pretimnākoši un silti, nemēģināja mūs ievest tādās situācijās, ka mēs varētu nejauši “Izgāzties”. Pārsteidza mani tas, ka filmēšanas grupā bija arī sava psiholoģe, kura pēc katras filmēšanas sesijas man zvanīja un jautāja, vai es nevēlos aprunāties, vai es nejūtos pazemota, vai man nebūs kauns par to, ka draugi mani redzēs šajā šovā. Viņa sacīja, ka ir bijuši cilvēki, kas ļoti pārdzīvo par šiem jautājumiem. Parasti es saviem mazbērniem saku – ja pirmo soli esi spēris, tad pievelc arī otru kāju. Tā arī bija man šajā gadījumā.
Man bija interesanti iepazīt Donegalas pusi, kurā es nekad nebiju bijusi. Biju ļoti pārsteigta par Texas Ollie dzīves ceļu. Viņš visu mūžu dzīvojis Teksasā, tagad atgriezies Īrijā, kur dzīvo viņa brālis ar ģimeni. Mums bija sirsnīgas sarunas par viņa attiecībām ar radiniekiem, par to, cik ļoti šis kovbojs jūtas vientuļš. Es apsolīju, ka ik pa laikam viņam zvanīšu un apciemošu, bet godīgi arī pateicu, ka es nebūtu gatava pārcelties uz dzīvi tik dziļos laukos. Es varētu izturēt nedēļu, divas, man pietrūktu sabiedrības, komunikācijas ar cilvēkiem. Tur dzīve ir ļoti askētiska, rančo ir nomaļā vietā, piebraukt var tikai ar džipu. Saimnieks dzer tikai kazas pienu, audzē vistas un trušus, bet tie ir mājdzīvnieki, kas nekad netiek nokauti.
Uz pēdējo filmēšanas sesiju es netiku, bet sapratu, ka viņš izvēlējās Mēriju, īstu kovboju meiteni, līnijdeju dejotāju. Viņi bija kā cimdiņš ar rociņu, ar tik ļoti daudzām kopīgām interesēm, viņi ir ļoti saderīgi.
Domāju, ka es priekš viņa biju kā roze, kas pēkšņi atrasta lauku puķu pļavā. Skan ļoti poētiski, bet domāju, ka es viņam tiešām sagādāju prieku, mēs varējām parunāties par dzīvi un saprast viens otru.”
Indras stāstījumā viss šķiet tik ļoti vienkārši un jauki, tomēr galvā rosās domas par to, cik liela uzdrošināšanās ir piedalīšanās šādā šovā, ņemot vērā arī to, kas ir redzēts Latvijas TV kanālos. Tāpēc jautāju Indrai, ko viņa iesaka tām sievietēm vai vīriešiem, kuri baidās kaut kam šādam piekrist šeit, Īrijā.
“Es saviem mazbērniem vienmēr esmu mācījusi – ja Tev dzīve piespēlē iespēju, tad neatsakies, pamēģini. Otras iespējas var nebūt. Piedalīties nav jābaidās, jo šie šovi nav tādi, kādi mēdz būt Amerikas vai Krievijas kanālos, kur dalībnieki tiek speciāli uzrīdīti viens otram, radot ekstrēmas situācijas. Šeit veidotāji bija ļoti pretimnākoši un darīja savu darbu ar cieņu un mīlestību. Galu galā, es līdz pat beigām paturēju tiesības jebkurā brīdī no šova izstāties, manā līgumā nekā tāda, kas to aizliegtu, nebija. Man liekas, ka Īrijā piedalīties šovos ir ļoti droši, attieksme ir labvēlīga un neviens tevi nemēģina pazemot.
Es varu pateikt paldies par visu! Es redzēju, kā šova tapšana notiek, es redzēju šova aizkadra procesu, kas mani vienmēr ir interesējis. Un ir lieliski, ka īru publika šādi uzzina vairāk par Latviju, uzzina, ka latvieši var šeit ne tikai mazgāt grīdas viesnīcā, bet arī nodarboties ar mākslu, dziedāt, dejot.
Ja man šodien vēlreiz piedāvātu, es ietu atkal, varbūt arī uz cita veida šovu, tas būtu interesanti!”
“Love in the country” šīs sezonas sērijas var noskatīties RTE arhīvā šeit, Indras un Texas Ollie stāsts redzams 4.un 5.sērijā.

FOTO: no Indras Jākobsones personīgā arhīva
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.