“Ja tu atver sevi iespējām, tad iespējas nāks tev klāt”

Īrijas Klientu apkalpošanas centru asociācija CCMA Ireland, kurā apvienojušies finanšu un pakalpojumu sfēras uzņēmumi no visas valsts, ik gadu apbalvo izcilākos darbiniekus 17 kategorijās. Šajā gadā milzīgā konkurencē kategorijā “Gada labākais menedžeris Īrijā” uzvarēja un balvu ieguva Kristīne Šuplinska, kuru aicinājām uz sarunu, lai izzinātu, kāds bijis viņas ceļš līdz šim nozīmīgajam apbalvojumam.

Kristīne atbrauca uz Zaļo salu pirms 20 gadiem, pēc pirmā kursa pabeigšanas Latvijas universitātē 19 gadu vecumā. Viņa smejas un saka, ka atbrauca, kā liela daļa latviešu – ar domu vasarā mazliet piepelnīties. Taču viņai tā iepatikās Īrija, ka izlēma pamest Latviju, strādāt un studēt šeit.
Uzņēmīgā latviete atrada darbu kompānijā GE Money klientu apkalpošanas jomā, pa dienām strādāja, bet vakaros studēja augstskolā biznesa un mārketinga programmā.
“Pēc studiju beigām centos pati sevi virzīt tālāk. Bija viens paaugstinājums darbā, pēc tam otrs. Man ļoti patīk šis darbs, ļoti patīk strādāt ar klientiem, ar cilvēkiem. “
Pirms 7 gadiem Kristīne pārgāja strādāt uz korporāciju Northern Trust, kas bija lielāka un stabilāka kompānija, kā arī piedāvāja labākas izaugsmes iespējas. Pagājušajā gadā viņa tika paaugstināta un šobrīd ieņem uzņēmuma Noguldījumu dienesta vadītājas (Head of Investor Service) amatu.
Kristīne atceras, ka Īrijā tika uzņemta ļoti labvēlīgi un iejusties viņai palīdzēja ne tikai tas, ka apkārt bija savējie un latviešu kopiena, bet arī tas, ka pēc iestāšanās augstskolā izveidojās “atbalsta tīkls” no vietējiem, studiju biedriem.
“Protams, atbraucot tev apkārt vairs nav šī “atbalsta tīkla” – draugi, radi un paziņas, bet tas vienkārši ir jāveido, un vienalga, vai tie ir latvieši vai īri.”
Viņa stāsta, ka, atšķirībā no ļoti daudziem šurp atbraukušajiem latviešiem, viņai nebija jāpārdzīvo ilgas pēc ģimenes, jo sākumā bija šeit kopā ar tēti, bet nedaudz vēlāk viņiem pievienojās mamma, māsa un brālis.
“Tā ģimenes sajūta man ir viss. Tā kā viņi visi bija man blakus, es nekad nejutu tādu milzīgu iekšēju tukšumu. Man visu laiku apkārt bija tie cilvēki, kas man ir paši svarīgākie. Es varu iedomāties, ka tiem cilvēkiem, kas atbrauc pilnīgi vieni, tas varētu būt pats smagākais. Tas ir ļoti smagi, ja tev dvēsele ir dalīta – puse te un puse Latvijā.”
Kristīne atzīst, ka pēc atbraukšanas visvairāk pietrūka iespējas dejot latviešu tautas dejas, kas bija nozīmīga viņas dzīves daļa Latvijā.
“Dzīvē ir tā, ka no kaut kā ir jāatsakās, lai tu kaut ko dabūtu. Bet es tam biju gatava, es zināju, ka tā ir mana maksa.”

Jautāta, kā veidojās attiecības ar kolēģiem darbā, Kristīne saka, ka viņa ir pieredzējusi tikai to labāko.
“Man liekas, ka ir tā – ja cilvēks meklē problēmas, tad viņam problēmas nāk. Bet, ja cilvēks meklē, lai būtu labi gan pašam, gan citiem, tad viņš arī pretī saņem tādu pašu attieksmi.
Visa mana darba pieredze ir veidojusies Īrijā. Pēc 20 gadiem, nostrādātiem īru kompānijās, varu teikt, ka cilvēki šeit ir ļoti atvērti, viņi grib citiem palīdzēt un atbalstīt. Galvenais ir izrādīt to, ka tev ir interese darīt kaut ko citu vai darīt vairāk. Ja cilvēks noklusē un patur to sevī, tad, protams, ir grūtāk. Tu vari tam pieiet valdonīgi, vai arī humāni un pazemīgi. Manā pieredzē ir tā – ja tu esi piezemēts cilvēks, bet atveries un pieņem citu cilvēku padomu un palīdzību, tad tu pats radi sev apkārt to auru un tev dzīvē notiks labas lietas.”
Kad jautāju, vai ir bijis kāds īpašs cilvēks, kas viņai palīdzējis, Kristīne atbild, ka kopš paša karjeras sākuma viņai apkārt ir bijuši cilvēki, uz kuriem viņa skatījusies un smēlusies iedvesmu.
“Viens no pašiem nozīmīgākajiem cilvēkiem laikam ir mana bijusī menedžere. Viņa man ļāva noticēt tam, ka es varu sasniegt jebko. Viņa mani ievirzīja karjerai ļoti nozīmīgā ceļā – ieteica, lai es turpinu mācīties. Es turpināju studijas Limerikas universitātē un pirms diviem gadiem ieguvu maģistra grādu biznesa administrācijā. Iepriekš vienmēr domāju, ka gribētu iegūt maģistra grādu, bet vienmēr šaubījos par to, vai es to varēšu. Mana menedžere teica – vienkārši ej un dari!
Kurss, kuru pabeidzu, ir viens no prestižākajiem Īrijā un mācījos kopā ar ļoti pieredzējušiem cilvēkiem, galvenokārt, uzņēmumu vadītājiem. Sākumā šaubījos, vai es varēšu tikt tam visam līdzi, bet es izdarīju un noslēgumā saņēmu savā kursā visaugstāko punktu skaitu.”
Kristīnes centieni un sasniegumi Limerikas universitātē tika pamanīti un novērtēti, jo, to pabeidzot, viņa saņēma balvu par izcilību Outstanding Scholar Award.
“Man laikam vienmēr ir bijuši kompleksi dēļ tā, ka neesmu no Īrijas, neesmu vietējā. Bet tas nozīmē, ka tu vienmēr centies izdarīt mazliet vairāk. Mazliet vairāk uzrakstīt savā kursa darbā, jo tev šķiet, ka neesi pietiekami labs. Varbūt tas “mazliet vairāk” man ir bijis dzinulis, kas ļāvis visu sasniegt.”
Runājot par latviešiem, kuri šaubās par savu varēšanu un par to, ka veiksmīgu karjeru neizdosies veidot dēļ tā, ka neesam vietējie, Kristīne iesaka – nevajag baidīties, bet vajag tikai iet un darīt.
“Ja tu atver sevi iespējām, tad iespējas nāks tev klāt. Ja tu baidīsies un negribēsi sevi mazliet pastumt ārā no savas komforta zonas, tad neizdosies. Daudzus cilvēkus attur tas, ka viņiem nav pietiekami laba valoda. Nu pamēģini, noskaties filmu angļu valodā nevis latviešu. Piesakies kādiem kursiem – kas ir sliktākais, kas var notikt? Ja būs grūti vai nepatiks, tad aiziesi prom, bet vajag mēģināt. Tam es ļoti ticu, ka vajag kaut kā sevi dzīt uz priekšu, jo labas lietas notiek, ja tu atver sevi vaļā pasaulei.”

FOTO no Kristīnes Šuplinskas personīgā arhīva
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.