Evelīnas stāsts ir iedvesmojis daudzus

Vispirms vecāki pamanīja, ka apmēram pusotra gada vecumā Evelīna staigājot sāka uzgrūsties mēbelēm un arī vizuāli bija redzams, ka ar viņas acīm kaut kas nav kārtībā. Pēc tam sekoja vizīte pie ārsta, izmeklējumi, pēc kuriem ģimene saņēma šokējošo diagnozi – vēzis, ārstēšana un redzes zaudēšana.

Mamma Iveta Lutere saka, ka tikai tagad, pēc vairāk kā 15 gadiem, par šo visu var runāt bez asarām, tās visas izraudātas iepriekšējos gados. Laikā, kad visi pārbaudījumi sākās, ģimene jau dzīvoja Īrijā un gaidīja otra mazuļa nākšanu pasaulē. Slimnīcā ar Evelīnu vairākus mēnešus pavadīja tētis Normunds, mazajai tika veiktas operācijas un ķīmijterapija. Pēc tam ģimene sāka mācīties sadzīvot ar meitas īpašajām vajadzībām un tas nebija viegli ne emocionāli, ne praktiski. Iveta saka, ka diemžēl arī šajā valstī daudzas lietas nav līdz galam sakārtotas un ģimenei bieži vien nākas smagi strādāt un cīnīties vieniem pašiem.
Kad Evelīna sāka mācīties sākumskolā, tur pedagogi īpašu uzmanību veltīja bērna patstāvības attīstīšanai un pamazām sāka izpausties meitenes nerimstošā zinātkāre, neatlaidība un inteliģence. Skolotāji mammai teikuši, ka Evelīna ir ļoti ziņkārīga, viņai interesē apkārtējās pasaules izzināšana, meitene citiem neko daudz nelūdz, bet pati mēģina iet un saprast.
Iveta saka, ka vienmēr būs pateicīga meitas mūzikas skolotājai, kura atklāja, ko viņa spēj, iemācīja mīlestību uz mūziku. Pateicoties viņai, Evelīna apmēram 9 gadu vecumā sāka sacerēt mūziku, iemācījās spēlēt vijoli, par ko mamma sākotnēji bija pārliecināta, ka tas nav iespējams.
Meitene piebilst, ka toreiz viņa negribēja to darīt, bet tagad gan tas ļoti patīk. Viņa stāsta, ka ir bijuši gadījumi, kad, pamostoties 5 no rīta un nevarot aizmigt, jo galvā skan kāda melodija, kāpj lejā uz dzīvojamo istabu, ņem stabuli, spēlē un ieraksta. Evelīna mūziku mācās un spēlē pēc dzirdes, jo viņai līdz šim nav bijis pieejams nošu Braila raksts un notis viņa nepazīst.
Mamma saka, ka tas viss Evelīnai iemācīja, ka, neatkarīgi no šķēršļiem, ir jāiet un jādara.
Mūzika ir svarīga Evelīnas dzīves daļa, viņas dziesmu “Riverside” pirms pieciem gadiem skolas ansamblis atskaņoja ikgadējā Dublinas pamatskolu mūzikas pasākumā. Viņa spēlē vijoli, stabuli un mācās spēlēt klavieres pie profesionāla pianista un ērģelnieka Rodney Baldwin, kurš viņai reizēm ļauj spēlēt arī ērģeles baznīcā. Evelīna atzīst, ka skolotājs ir ļoti labs un, neskatoties uz to, ka nekad iepriekš nebija mācījis neredzīgus skolniekus, ļoti ātri saprata, kā to darīt.

Kad pienāca laiks, kad bija jāizvēlas meitai vidusskola, tas izrādījās diezgan sarežģīti, jo Evelīna un arī vecāki vēlējās, lai viņa iekļautos kopējā skolas vidē un netiktu kaut kā nodalīta no citiem skolēniem. Izvēle krita uz Mount Temple Comprehensive School Clontarf, kur viņa mācās nu jau pārejas gadā.
Evelīna stāsta, ka viņa pilnīgi neko nezināja par to, kāda būs vidusskola, nezināja, ko sagaidīt. Viņas pamatskolas pieredze bija ļoti atšķirīga, skola bija maza, klasē bija deviņi skolēni, bieži vairākas klases mācījās kopā vienā telpā. Jaunā skola ir ļoti liela, klasēs ir apmēram 30 bērni un izglītības procesu skolai un skolēnam ar īpašām vajadzībām nodrošina speciāls skolotājs konsultants. No šī skolotāja ir ļoti atkarīgs, cik viegli vai sarežģīti bērnam būs iekļauties skolā. Evelīnai šī amata izpildītāji ir vairākkārt mainījušies un ne vienmēr pieredze ir bijusi laba.
Ikdienā skolā orientēties un nodrošināt meitenes vajadzības palīdz asistents, bet viņa pati saka, ka cenšas būt ļoti patstāvīga un daudz ko paveic pati.
Skolā Evelīna iejutās labi un drīz vien visus pārsteidza ar savu pastāvību, ar vēlmi visur piedalīties. Viņa saka, ka nav svarīgi, ka viņa neredz, toties viņa dzird, var sataustīt lietas, citi var tās aprakstīt un, viņasprāt, galvenais ir piedalīties procesā.
Mamma piebilst, ka līdz ar meitas būšanu skolā tur daudz kas ir mainījies, pat skolotāji saka, ka, skatoties uz Evelīnu, sāk pārvērtēt paši savu dzīvi.
Meitene aizrautīgi runā par visu, kas viņu interesē, par japāņu valodu, par programmēšanu, un ļoti bieži par daudzām lietām saka: “Es nezinu, kas tas ir, bet tas ir tik interesanti to uzzināt!”
Iveta saka, ka viņas darbs šobrīd ir Evelīnas sagatavošana dzīvei.
“Evelīnai, lai kaut ko sasniegtu, ir jāstrādā daudz reizes vairāk un smagāk. Tas, kā viņa šodien uztver dzīvi, kas ir sasniegts un cik daudz viņa ir izdarījusi, tas ir apbrīnojami, bet mums visiem ir jāstrādā ļoti smagi, “ saka mamma.
Evelīna savas uzņēmības un sasniegumu dēļ ir daudzkārt bijusi īru mediju uzmanības centrā, taču klausoties viņas un mammas stāstīto, ir skaidrs, ka liela nozīme meitas dzīvē ir Ivetas stiprajai gribai, ticībai un uzņēmībai, kā arī visas ģimenes atbalstam.
“Es vienmēr Evelīnai saku – tu vari stāvēt uz savām kājām, tev ir rokas, kājas, ļoti laba galva, muzikālā dzirde. Dievs Evelīnai ir devis tik daudz, pārpārēm. Tas nav cilvēka spēkos, kā viņa cīnās un visu dara tik labi, neraugoties ne uz ko. Viņai ir apbrīnojama spēja izzināt jebko, to, kas ir aiz visiem stūriem. Ja viņa atteiksies kaut ko darīt, tad tas būs aizņemtības dēļ, bet nekad tāpēc, ka viņa negribētu to darīt. Bet ģimene ir visa kodols, mēs esam viens otram. Ja katrs viens jutīsies labi, tad visiem būs labi.”
Otrajā vidusskolas gadā Evelīnai tika piešķirts gada labākās skolnieces tituls, kopumā no 500 skolēniem, bet visu viņas paveikto nav iespējams uzskaitīt. Gribas pieminēt, ka Evelīna raksta arī dzejoļus un stāstus, gan angļu valodā, lai arī viņas latviešu valoda ir ļoti laba.
Par to, ka apkārtējie novērtē un apbrīno viņas sasniegumus, liecina arī tas, ka pavisam nesen Evelīna tika nominēta un kļuva par vienu no vairāk kā 60 National Youth Assembly for Ireland delegātiem uz diviem gadiem. Vairākas reizes gadā jaunieši tiekas ar politiķiem un valdību, lai stāstītu par savu skatījumu uz dažādām tēmām.
Evelīna ar savu dzīvesstāstu ir spējusi iedvesmot neskaitāmus cilvēkus un viņas optimismu, uzņēmību un pozitīvo skatījumu uz dzīvi var tikai apbrīnot. Iespējams, ikviens no mums var apdomāt savu dzīvi, novērtējot, cik daudz mums ir dots.

FOTO no Luteru ģimenes arhīva
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.