Tagad mēs esam ārzemju latvieši

Par spīti visām krīzēm un “cūku gripām”, Latviešu Biedrības Īrijā (LBĪ) jauktais koris “eLVē” un bērnu vokālā grupa “Mazais letiņš” jūlija sākumā viesojās Hamiltonā, Kanādā, kur piedalījās XIII Ārzemju latviešu dziesmu svētkos.
Lai uzzinātu, kā Īrijas latviešiem gāja Kanādā un ne tikai to, portāls baltic-ireland.ie aicināja uz sarunu abu kolektīvu vadītāju Ingunu Grietiņu.

b-i: Apsveicu ar atgriešanos!
I.G. Brīnišķīgiem iespaidiem bagāti, lielākā daļa kora “eLVē” un “Mazā letiņa” dziedātāji un vecāki 7. un 8. jūlijā atgriezās Dublinā no XIII Ārzemju latviešu dziesmu svētkiem.
Esam ļoti pateicīgi svētku organizatoriem un personīgi Jurim Ķēniņam, Vizmai Maksiņai, “Čikāgas piecīšiem” un personīgi Albertam Legzdiņam, Armandam Birkenam un Lorijai Vudai par jauko un sirsnīgo uzņemšanu un sniegtajiem dziesmotajiem koncertiem. Kā arī Hamiltonas latvietei Irēnai par silto uzņemšanu mūsu svētku laika mājās Mohawk viesnīcā. Jutāmies patiesi gaidīti un atbalstīti šajos svētkos.

b-i: Tātad, tu kā Īrijas latviete ārzemju dziesmu svētkos Amerikā biji jau otro reizi. Vai ir kaut kas pa šo laiku mainījies? Vai jūs uzņēma savādāk?
I.G. Jā, ārzemju latviešu dziesmu svētkos piedalos otro reizi un varu teikt, ka pa šiem diviem gadiem ļoti daudz ir mainījies. Pirmkārt, par mums šo divu gadu laikā ir iegūta ļoti liela informācija tajā krastā, pateicoties mūsu draugiem “Čikāgas piecīšiem”, kuri bija ļoti daudz stāstījuši tautiešiem ASV par Īrijas latviešiem, bērnu grupu “Mazais letiņš” un kori, kā arī Vizmai Maksiņai, kura parūpējās, lai pilna informācija par Īrijas kolektīviem tiktu sniegta pasākuma organizatoriem. Līdz ko ieradāmies Hamiltonā, cilvēki nāca man klāt un pauda, cik daudz viņi par mums ir dzirdējuši.
Otrkārt, mēs paši esam ļoti auguši – gan skaitliski, gan profesionāli, gan pieredzes ziņā. Liels pārsteigums organizatoriem bija tas, ka pieteicām divus kolektīvus, kuri piedalījās gandrīz visos svētku koncertos, izņemot garīgo koncertu.
Treškārt, pasākuma organizatori man izteica komplimentu, ka esam organizētākie kolektīvi šajos svētkos, kam vienmēr viss ir skaidrs un visur esam laikā un vietā bez vairākkārtējas atgādināšanas, kas nav raksturīgi ārzemju latvietim.

b-i: Šoreiz līdz bija ar “Mazais letiņš” – vai bērniem nebija grūti izturēt deviņu stundu lidojumu? Kā bērniem patika kopkoncerts ar “Čikāgas piecīšiem”?
I.G. Jā, bērniem nenācās viegli, reizēm likās, ka mēģinājumos tūlīt aizmigs, bet tomēr izturēja, pateicoties skolotājas un bērnu vecāku uzmundrinājumiem, kā arī pēc koncertiem saņemtajiem saldējumiem, peldēm baseinā un ezerā, Niagāras ūdenskrituma brīnumam un uguņošanai virs tā, Hamiltonas safari apskatei un iespaidiem no Kanādas skaistākās pilsētas Toronto.
Vispirms jau bērniem bija liels pārsteigums dziedāt bērnu kopkorī, kura sastāvā bija apmēram 50 bērni no Toronto, Hamiltonas un Čikāgas. Šis koris piedalījās 2. jūlijā atklāšanas koncertā “Sitiet bungas”, kur dziedāja četras dziesmas atsevišķi un pēdējo dziesmu kopkorī ar visiem koriem. To mūsu bērni izbaudīja pirmo reizi, par ko viņiem bija liels pārsteigums.
Bērniem bija liels gandarījums un prieks dziedāt kopā ar “Čikāgas piecīšiem”, jo dziesmiņas labi zināmas un mazie varēja izpausties. Kā teica “piecīši”- Īrijas bērni ir ļoti skatuviski un atraisīti, nebaidās kustēties un smaidīt un vaicāja man, lai iemācam to arī Hamiltonas,Toronto un Čikāgas bērniem, ko arī darījām. Kā rezultātā “Čikāgas piecīšu” koncertu izdevās papildināt ar brīnišķīgu un atraktīvu bērnu kori, ko ievēroja arī skatītāji. Kopā ar “piecīšiem” bērni dziedāja trīs dziesmas – “Mazais letiņš”, “Šūpuļdziesmu” un “Sarauj, Latvija”.
Tomēr ar to vēl nebeidzās pārsteigumi “Čikāgas piecīšu” koncertā – otrās daļas sākumā “piecīši” īpaši pateicās Īrijas latviešiem par savu otro atdzimšanu, pateicības vārdi tika teikti Īrijas koncertu organizatorei Laimai Ozolai un Īrijas bērnu grupas “Mazais letiņš” vadītājai par brīnišķīgajiem koncertiem Īrijā un turpmāko sadarbību ar jaunizveidoto bērnu kolektīvu. Es tiku aicināta uz skatuves kopā ar “piecīšiem” nodziedāt speciāli Īrijai Alberta Legzdiņa sacerēto dziesmu “Ak, Īrija”. Tas bija ļoti emocionāli un aizkustināja visas zālē esošo Īrijas latviešu sirdis.

b-i: Koris pāris reizes ir bijis Lielbritānijā un pāris reizes Amerikā, bet tikai vienu reizi Latvijā. Ar ko tas ir izskaidrojams – nav uzaicinājumu no Latvijas puses vai arī jūs izmantojam izdevību, lai apskatītu pasauli?
I. G. Jā, tā ir, koris vairākkārtīgi ir viesojies pie Anglijas un Amerikas latviešiem. Pirmkārt, kora pastāvēšanas laikā dziesmu svētki Latvijā ir bijuši tikai vienu reizi, kuros mēs arī piedalījāmies, savukārt Amerikā šajā laika posmā šie jau bija otrie, ar to arī ir izskaidrojama kora lielāka aktivitāte ārzemju latviešu svētkos. Anglijā mums ir draugu kori, kas mūs aicina piedalīties kopkoncertos un arī festivālos, ko neatsakām. Latvijas kori labprātāk apciemo mūs, nevis aicina pie sevis, ko gan nevarētu teikt par pēdējo Talsu kora viesošanos pie mums, viņi mūs gaida ciemos jau šovasar.
Otrkārt, tā kā mēs vairs neesam Latvijas latvieši, bet gan ārzemju latvieši, mums ir jāmācās savu kultūras dzīvi veidot ārpus dzimtenes, tāpēc, kur gan mēs varam lielāku pieredzi iegūt, ja ne no mūsu tautiešiem Anglijā un Amerikā, kas desmitiem gadu atpakaļ ir izgājuši līdzīgu ceļu, kas ejams mums tagad.
Treškārt, mēs esam ļoti ieinteresējuši ārzemju latviešus par Īriju, būdami aktīvi, atraktīvi un saprotoši, nepieprasot no viņiem, bet sniedzot viņiem atbalstu. Mēs pratām saskatīt tautiešu ieguldījumu un daudzkārt mūsu pateiktais paldies viņos izraisīja saviļņojumu un asaras, kas, likās, nebija gaidīts. Liānas Goldštremas ierosinājums pārsteidza organizatorus visvairāk, jo koris “eLVē” pateicībā un sapratnē tautiešiem saziedoja simbolisku summu nākamo svētku organizēšanai, jo šādi pasākumi notiek tikai no pašu tautiešu ziedojumiem un tas nav viegli. Mēs zinām, ko tas nozīmē, tāpēc centāmies palīdzēt, par ko patiesi saviļņota bija svētku aktīvākā organizatore Vizma Maksiņa.
Vairākkārt dzirdējām lūgumu, vai nevēlamies pie sevis uzņemt korus, vai nevēlamies Īrijā organizēt ārzemju latviešu dziesmu svētkus. Kā rezultātā jau nākamā gada pavasarī pie mums viesosies Vizmas Maksiņas Toronto jauktais koris “Dzirksts”, par ko mums liels prieks, taču, lai organizētu dziesmu svētkus, mums vēl ir daudz “jāaug”.

b-i: Deju svētku koncertā bija ASV, Kanādas un Latvijas karogi, vai koru kopkoncertā bija Īrijas karogs?
I. G. Koris “eLVē”, tāpat kā bērnu grupa “Mazais letiņš” piedalījās divos koncertos – koru koncertā 4. jūlijā un deju lieluzvedumā jeb noslēguma koncertā 5. jūlijā. Nevienā no šiem koncertiem netika izkārts Īrijas karogs, taču svētku koncertu programmiņās bija uzskaitīti visi kolektīvi, kas piedalās, tostarp arī Īrijas “eLVē” un visi, kas vēlējās, par to bija informēti. Jā, pieņemšanā pie Latvijas vēstnieka Kanādā saņēmu atvainošanos no organizatoriem par, iespējams, nepietiekamu uzmanības veltīšanu tieši Īrijas kolektīviem, bet mana atbilde uz to bija – mēs esam vēl jauni un svētkos piedalamies tikai otro reizi, maz esam sevi parādījuši, lai par mums labāk runā mūsu darbi un ieguldījums, nevis uzspīlēta uzmanības pievēršana un cildināšana.Tie, kas vēlējās mūs ieraudzīt un sadzirdēt, tie to izdarīja, kas nē – tam ir vēl laiks.

b-i: Kas no šiem dziesmu svētkiem paliks atmiņā kā visiespaidīgākais?
I. G. Visiespaidīgākais? Grūti teikt – varbūt tas, ka svētki tika organizēti ļoti pārdomāti un interesanti, tas, ka Īrijas kolektīvi tik lielā skaitā piedalījās četros koncertos un tas, ka bijām tik organizēti, jo septiņu dienu mēģinājumu un koncertu grafikā vēl paspējām iekļaut gan Niagāras ūdenskrituma apskati un Amerikas Neatkarības dienas uguņošanu virs tā, gan pabijām Hamiltonas safari, pie Ontario ezera un skaistajā Toronto pilsētā. Kā arī tas, ka mēs uzdāvinājām “Čikāgas piecišiem” savu CD “Starp diviem krastiem”, ko Čikāgas latviešu radio direktors Armands Birkens solīja atskaņot plašākai publikai!

b-i: Vai ir iecere braukt arī uz 2012. gada dziesmu svētkiem Amerikā?
I. G. Uzaicināti uz šiem svētkiem esam, bet vēl līdz tam korītim un bērniem ir dažas interesantas un nebijušas ieceres. Kā tas viss realizēsies, to rādīs laiks.

FOTO: Kitija Mazā, Inguna Grietiņa un Ināra Jansone