Īrijā, tāpat kā Latvijā, motosports ir populārs latviešu vidū. Zaļajā salā motociklu īpašnieki ir apvienojušies domubiedru grupā “Moto-Ireland”. Starp vairāk nekā 30 moto sporta cienītājiem ir gan braucēji ar iepriekšēju pieredzi Latvijā, gan tādi, kuri savu sapni ir piepildījuši Īrijā. Lai arī dažādu iemeslu dēļ (traumas, ekonomiskā krīze) šogad neviens no latviešu motosportistiem oficiālās sacensībās necīnās par punktiem, treniņi notiek regulāri.
Nule seši latviešu motokrosisti – Kaspars Vasks, Valdis Siliņš, Juris Dzirkalis, Vilnis Kalniņš, Sandis Kaktiņš un Elans Faterkins (Linārs Lapa šoreiz nepiedalījās, jo bija aizbraucis skatīties Nāciju kausu Itālijā) aizvadīja divu treniņu ciklu Doon trasē Co. Offaly.
Par sevi, par motokrosu un par to, kā notiek šādi treniņi (practice day) portālam baltic-ireland.ie stāsta viens no pieredzējušākajiem Īrijas latviešu motokrosistiem Juris Dzirkalis.
b-i: Jūs esat viens no pieredzes bagātākajiem latviešu motokrosistiem Īrijā, kā tas ir nācis?
J. Dz.: Tā, motobraukšana laikam ir gēnos, jo, cik sevi atceros, vienmēr man ir patikuši mopēdi, motocikli, auto. Pirmais motokross, kurā esmu bijis, laikam 3 gadu vecumā Ozolnieku karjerā. Atceros to kā pa miglu, bet skaidri apzinos, kas tas bija. Pēc kara manam vectēvam bija motocikls, bet diemžēl viņš gāja bojā pirms manas piedzimšanas. Ģimenē viņu vienmēr atcerējās un es klausījos. Mans brālis ir 12 gadus vecāks un viņam bija Rīga-7. Mopēds tika “tjūnēts”, tika braukts un es tiku vizināts. Tā es tiku kārdināts vēl vairāk. Onkulim bija Jawa un viņa sieva-veterinārārste brauca ar “Kaurīti”. Mani vizināja arī ar tiem. Kad paaugos un brālis bija atpakaļ no armijas, viņam bija Minska. Tad arī pirmoreiz izbraucu ar moci, bija slidens, ziema, atkusnis. Vēlāk brālis salika mopēdu Rīga-7 un aizveda mani uz motoklubu “Latvijas keramika” Jelgavā. Tur es gatavoju savu mopēdu sacensībām, mācījos strādāt, braucu uz treniņiem cerībā, ka kāds iedos savu krosinieku pabraukt. Ilgi nebija jāgaida, bet vēlāk man tika vecs CZ-125 treniņiem. Vairāk to taisīju nekā braucu, bet drīz vien sava moča uzbūvi pārzināju pilnībā. Tad man bija 13-14 gadi. 1980. gadā braucu pirmajā krosā ar savu mopēdu Vecumniekos, Bauskas pusē. Ieņēmu 5. vietu pat ar pārsistu pakaļējo riepu. Motoklubā bija interesanti, tur pavadīju lielāko daļu laika pēc skolas. Vēlāk pārcēlos uz Ozolnieku motoklubu, kur man tika jaudīgāks treniņu motocikls CZ-250. Diemžēl treniņā smagi kritu un salauzu atslēgas kaulu. Slimnīca, operācija, mēnesi staigāju ar “bruņu”. Kad ģipsi noņēma, tad nobraucu vienu krosu ar 125 kub.cm moci Tukumā. Tas bija 1983. gads. Ekonomiskā situācija uz to laiku bija slikta, trūka motociklu, rezerves daļu, degvielas. Reizēm braucu treniņus ar savu benzīnu un pa kluso, lai priekšnieks neredz. Nolēmu atmest tam visam ar roku. Trūka brīvības. Kad ieguvu brīvību, pietrūka motokrosa. Līdz armijai niekojos ar mopēdu dzinēju tjūnēšanu. Kad 1987. gadā atgriezos, centos atrast iespēju tikt atpakaļ motokrosā. Pāris krosus braucu kā kantētājs Ilmāram Kempelim, bet vēlāk arī pats izmēģināju pie stūres. Cēsīs, Nelss trasē bija mana debija ar blaķeni, kulbā sēdēja mans draugs Edgars Ogņevs. Palikām 10. vietā, kas likās normāli, turklāt braucām ar Urālu. Kristers Serģis, liekas, apsteidza mūs par 2 apļiem, bet kāda tam noziime? Galvenais, ka esam tajā visā iekšā! Vēlāk dabūju labāku moci – CZ-760kub.cm, tas ir ar diviem CZ 380 motoriem. Mocis gāja kā raķete, bet bija vecs un plīsa. Pāris reizes bijām Ķegumā, bet līdz galam tā arī nekad nenobraucām, pievīla motors. Tad 1992. gadā atmetu ar roku motokrosam vēlreiz.
Kad, strādādams Īrijā, nopelnīju vairāk naudas, nopirku Enduro moci, ko vēlak nozaga. Aiz dusmām nopirku lietotu krosinieku Honda 450. Kad izmēģināju, sapratu, cik ļoti esmu atpalicis no dzīves. Savainoju celi. Atkal slimnīca, operācija. Bet šoreiz paliku domīgs, vai vērts atkal sākt. Tad iepazinos ar Kasparu Vasku, kurš pierunāja mani atkal atsākt braukt. 2007. gada rudenī braucām treniņus un 2008 .gada pavasarī braucu pirmo krosu. Uz panākumiem necerēju, bet kaut kur pa vidu vienmēr finišēju. Tas jau nebija maz. Šogad braucu tikai treniņus, jo esmu bez darba. Kopš atsāku motokrosu, interesējos par mūsdienu motociklu tehnisko pusi, jo tehnika mainās nepārtraukti. Padomu nevienam neliedzu un, iespēju robežās, palīdzu arī praktiski. Man patīk motokross un ir patīkami redzēt, ka mums pievienojas arvien vairāk vīru. Uzskatu, ka motokross ir foršākais sports. Tās izjūtas, kuras gūsti trasē, nevar iegūt citos sporta veidos.
b-i: Kā praktiski notiek šīs oficiālās treniņu dienas?
J. Dz.: Īrijā motokrosa treniņi pārsvarā ir organizēti. www.motocross.ie lapā tiek paziņots par aktivitātēm tuvākajā laikā, arī par treniņiem. Šajā mājas lapā ir visa informācija par motokrosu Īrijā un saites uz pasaules čempionātu, foto, video, sludinājumi, forumi u.t.t..
Treniņu nesāk, pirms trasē nav ierodusies ambulance. Ja atbrauc pirmoreiz dotajā trasē (parasti trases pieder kādam klubam), ir jāmaksā 20 eiro dalības maksa un kluba biedru nauda 5 eiro. Nākošreiz tajā pašā trasē biedru nauda nav jāmaksā. Motobraucēji ir iedalīti 3 pieaugušo grupās. A grupā brauc visātrākie (3 paši ātrākie piedalās pasaules čempionāta posmos). Tad B grupa – mazliet lēnāki un C grupa, kurā atrodamies mēs. Treniņos dažreiz braucējus sadala šādi: A un B grupa brauc kopā, C grupa brauc atsevišķi. Ja daudz braucēju, tad katra grupa brauc atsevišķi. Ja maz, tad laiž visus kopā. Iebrauciena ilgums parasti ir 10-20 min.
Tātad, ja gribi braukt, vajag moci, transportu un mazliet naudas. Licence vajadzīga tikai tad, ja gribi braukt sacesībās. Arī tā nemaksā dārgi, ja nemaldos – 70 eiro, bet dalības maksa sacensībās gan katru reizi 50-55 eiro. Treniņi parasti sākas pulksten 10-11 no rīta, ja notiek sastdienās vai svētdienās, un beidzas ap 16.00. Treniņi notiek arī otrdienās un trešdienās vakarā ap pulksten 17 un turpinās līdz 20.00, bet maksa tāda pati kā sestdienās un svētdienās – 20-25 eiro.
b-i: Kā latviešiem gāja Doon trasē?
J. Dz.: Pēdējo reizi mūsu latviešu motopulciņš bija Doon mototrasē. Šī trase pieder Fastlane motoklubam, kuram ir arī veikals Dublinā, Tallaght, Broomhill Drive, saucās CCM Racing. Tur var nopirkt praktiski visu motokrosam.
Doon trasē mēs bijām 6 braucēji no Latvijas un arī vietējie motosportisti. Mēs pārsvarā koncentrējāmies uz cīņu savā starpā, jo pēc ātruma esam diezgan līdzīgi. Laiks bija ideāls, braucām no sirds, daži kritieni bija, bet savainots netika neviens. Mājās braucām patīkami noguruši.
b-i: Nākošās sezonas plāni?
J. Dz.: Nākošā sezona rādās neskaidra. Kam ir darbs, var atļauties piedalīties krosos. Kam nav darba, jāskatās pēc apstākļiem. Domāju, ka vismaz treniņus brauksim kā iepriekš.
Laipni lūgti visi motokrosu braukt gribētāji mūsu pulkā!
b-i: Paldies par stāstījumu un veiksmi nākošajā sezonā!
FOTO: no Jura Dzirkaļa personīgā arhīva.
Klikšķināt uz bildēm, lai redzētu pilnā izmērā.
reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie
To moča zagli nenoķēra? Un aizdomas uz kādu nav?
Motokross tiešām ir foršs sporta veids, pilnīgi piekrītu!
good info keep it coming
Jaa, forshi, ka puishi te braukaa motokrosaa. Tieshaam biju paarsteigta, cik daudzi latvieshi te njemaas ar mochiem. Ceru, ka visas kriizes driiz izgaisiis un visiem buus labi darbi un naakamaa sezonaa vareeshu braukaat juus atbalstiit sacensiibaas!!! Ceru, ka uz to laiku arii man buus kaartiigs mocis un tad skrieshu pie jums peec padoma!
Tev jaapeerk 250 4T,tad vareesi gaazeet kaa Ashlija Fioleka!