Sestdiena, 9. novembris, Varda dienas: Teodors

Muklājs, kurā viegli iestigt draugiem.lv

- 04.12.2009
Sadaļas: Mēs Īrijā - Atslēgvārdi: ,

IMG_2273Viss sākās pavisam vienkārši.
Ilze (vārds mainīts) ar vīru un bērniem, no kuriem jaunākajam dēliņam nebija pat gadiņš, dzīvoja Latvijā, vienā no rajonu centriem. Vīrs strādāja, viņa pati bija bērna kopšanas atvaļinājumā un saņēma ”māmiņalgu”. Dzīvot varēja, pietika visam. Līdz brīdim, kad vīrs pazaudēja darbu. Sāka uzkrāties parādi, nācās meklēt izeju. Un, protams, ņemot vērā situāciju valstī, ģimenīte lūkojās pāri robežām un vienojās, ka uz ārzemēm brauks tas no vecākiem, kuram pirmajam radīsies šāda iespēja.

Ilzei „paveicās” pirmajai. Kad viņa griezās firmā Acorns SIA(Rīgā, Brīvības 73-4), kas nodarbojas arī ar darbā iekārtošanu ārzemēs, viņai tika piedāvāta izvēle – darbs sēņu fermā Īrijā vai zivju pārstrādes uzņēmumā Lielbritānijā. Ilze izvēlējās zaļo salu, samaksāja firmai 260 latus par sagādāto darbu, nopirka lidmašīnas biļeti un pašā vasaras vidū devās uz Dublinu.
Protams, tagad Ilze saprot, ka vajadzēja painteresēties vairāk par Acorns SIA, noskaidrot visu, kas saistīts ar dzīvi Īrijā, likumus un savas tiesības, vajadzēja vispirms iemācīties angļu valodu. Bet toreiz viņa bija kā spārnos, ticot, ka problēmas teju, teju būs atrisinātas, viņa, lai arī būs šķirta no savējiem, bet spēs nodrošināt ģimenei iztiku.
Kad tika iedots līgums angļu valodā (ko Ilze toreiz nesaprata praktiski nemaz) un firmas darbiniece īsiem vārdiem pārstāstīja tā saturu, daudz nedomājot, cerību spārnotā sieviete to parakstīja. Tika apgalvots, ka darbam sēņu fermā angļu valodas zināšanas nav vajadzīgas.
Dublinā, kā solīts, atbraucējus sagaidīja latviešu puisis, kas viņus nogādāja kādā sēņu fermā netālu no pilsētiņas Cashel, iekārtoja katru savā istabiņā tādās kā kopmītnēs un pēc vienas dienas atpūtas Ilze sāka strādāt. Supervaizers jeb brigadieris paziņoja, ka iesācējiem kā mācekļiem pirmo mēnesi alga tiks maksāta pēc minimālās stundu likmes (8,65 eiro stundā), vēlāk – pēc padarītā.
Tomēr Ilzei algu jau otrajā darba nedēļā izmaksāja par padarīto. Ņemot vērā, ka pieredzes šādā darbā nebija, strādājot vidēji apmēram 12 stundas dienā, sešas dienas nedēļā, viņas alga bija 50 eiro. Par dzīvesvietu bija jāsamaksā 45 eiro… Pie kam – darba līgumu slēgt neviens nepiedāvāja, alga tika maksāta aploksnē, tātad par nodokļiem nebija pat runas. Arī par PPS numuru Ilze pat neko nezināja. Vēlāk, iztulkojot līgumu, kas tika parakstīts Latvijā, izrādījās, ka tajā teikts – darba samaksa būs 8,65 eiro stundā, darba devējs Īrijā ar strādnieku slēgs darba līgumu uz 1 gadu.
Uz jautājumu,- cik pelnīja pārējie fermas strādnieki, kas pārsvarā bija ķīniešu tautības cilvēki, Ilze atbild– nezinu, es taču angļu valodā sapratu labi ja pāris vārdus…
Šeit jāpiebilst, ka pirms došanās uz Īriju Acorns SIA darbiniece apgalvoja Ilzei, ka gadījumā, ja darba apstākļi, alga vai kas cits viņu sēņu fermā neapmierinās, lai droši zvana vai raksta uz e-pastu, viņai tiks piemeklēts kāds cits darba piedāvājums.
Pēc pāris nedēļām, ņemot vērā šos solījumus, gan viņa, gan vīrs Latvijā sāka zvanīt un sūtīt e-pasta vēstules, bet vienīgā atbilde no Acorns SIA puses bija stindzinošs klusums.
Pēc apmēram pusotra mēneša Ilze jau bija pilnīgā izmisumā un nedēļas beigās, saņēmusi kārtējos 50 eiro, no sēņu fermas aizbrauca. Pirms tam ar interneta palīdzību atradusi pazīstamu sievieti, devās pie viņas uz Kildare.
Kādu laiku dzīve likās iestūrējusi mierīgākās sliedēs, Ilze beidzot nokārtoja PPS numuru un atvēra arī bankas kontu. Kopā ar paziņu tīrīja mājas, mācījās angļu valodu un varēja pat savējiem aizsūtīt nedaudz naudas. Tomēr apstākļi iegrozījās tā, ka sieviete, kas viņai palīdzēja, atgriezās Latvijā un Ilze atkal bija viena – bez darba un pajumtes.
Viņa apņēmīgi devās uz Dublinu, cerībā atrast darbu, pirms tam gan portālā baltic-ireland.ie uzmeklējusi visu informāciju par to, kur griezties pēc palīdzības krīzes situācijās. Un ne velti.
Tā kā naudas bija pavisam maz un pajumtes nebija, vispirms Ilze devās uz Dublin Homeless Agency, kur ļoti atsaucīgi darbinieki iekārtoja viņu uz 2 nedēļām sieviešu krīzes centrā, palīdzēja arī ar darba meklējumiem. Tomēr šai ziņā panākumu nebija un, kad noteiktais laiks pagāja, viņai bija jādodas prom. Dienās Ilze staigāja pa pilsētu, meklējot darbu, pirmās divas naktis zvanīja “nakts busam” (The Night Bus), kurš bez pajumtes palikušajam atbrauc pakaļ uz jebkuru vietu Dublinā un nogādā patversmē, šāda iespēja pastāv 2 reizes, pēc tam tiek ieteikts griezties Foreign Nationals HPU (77 Upper Gardiner Street), kas bezpajumtnieku repatriē atpakaļ uz mājām.
Ēst gāja uz bezmaksas zupas virtuvēm, kur iepazinās ar tautiešiem, kas jau vairākus gadus Dublinā dzīvo uz ielas. Vairākas naktis Ilze pavadīja, klīstot pa pilsētas ielām, tomēr atsakoties pievienoties latviešu pulciņam viņu “dzīvesvietā” –mazā, klusā centra ieliņā. Iespējams, tika pieredzēts vēl daudz kas, par ko Ilze nevēlas runāt.
Viņa saka – ielu dzīve ir kā muklājs, kurā pavisam viegli ir iestigt, zaudējot vēlēšanos kaut ko mainīt, grimstot alkohola, narkotiku un citās atkarībās. Īrijā bezpajumtniekam ir ļoti daudz iespēju saņemt palīdzību – var bez maksas paēst vairākās zupas virtuvēs, var nomazgāties dušā, ir vietas, kur var apmainīt veco un netīro apģērbu pret jaunu, saņemt guļammaisus, pat bez maksas mācīties angļu valodu un saņemt medicīnisko palīdzību. Uz ielas dzīvojošie latvieši apgalvo, ka tad, ja ir “vēlēšanās pastrādāt”, daļa no viņu kompānijas dodas lasīt izsmēķus vecpilsētā, bet citi – ubagot bankomātu tuvumā. 50 eiro dienā sanākot bez īpašas piepūles… Pārtika nav jāpērk, apģērbs arī, par pajumti nav jāmaksā, tātad šī nauda tiek tērēta alkoholam vai narkotikām. Ilze stāsta, ka bezpajumtnieku vidū sastapusi arī citu tautību cilvēkus – īrus, poļus, lietuviešus, slovākus, turkus un āfrikāņus. Ir arī tādi, kas saņem sociālos pabalstus, bet tomēr dzīvo uz ielas.
Katoļu mūķenes no Fatima klostera, pie kurām izmisusī sieviete arī meklēja palīdzību, mēģināja sagādāt viņai jebkādu pajumti, tomēr tas neizdevās. Viņas palīdzēja, cik spēja – pabaroja, deva iespēju nomazgāties dušā, iedeva tīru apģērbu un arī latviešu luterāņu draudzes diakones telefona numuru. Ilze piezvanīja un šobrīd kāda latviešu ģimene ir uzņēmusi viņu savās mājās.
Viņa vairākkārt saka –zinu, vairums Latvijā nenoticēs, bet rakstiet vēl un vēl, ka tagad Īrijā darba nav, lai latvieši nebrauc šurp!
Pati Ilze mēģinās līdz gada beigām vēl cīnīties, meklēs darbu, ja neizdosies, tad brauks mājās. Lai gan tur sagaida izmisums… Lai kā gribētos būt blakus savam gadu vecajam dēliņam, kas pa šo laiku ir nosvinējis pirmo gada jubileju, iemācījies staigāt un Ilze tikai telefona klausulē var dzirdēt sava mazuļa balstiņu sakām: mamma, viņa tomēr vēl ir šeit un no dienas dienā iet meklēt darbu. Vai tā ir neatlaidība, spīts vai izmisums? Iespējams, viss kopā.
Var tikai apbrīnot sievietes spēku, kas liek nekurnot, nesūdzoties un nevienu nevainojot ķepuroties ārā no šīs situācijas. Cerams, ka potenciālie darba devēji to novērtēs.
“Esmu bijusi tik zemu, ka tagad vienīgais ceļš – augšup,” saka Ilze.

Ja kādam ir vēlēšanās un iespēja palīdzēt Ilzei darba meklējumos vai ar dzīvesvietu, lūgums rakstīt uz e-pastu info@baltic-ireland.ie.


  1. firziķis - IRELAND saka:

    Dievs, nu forši, ka tev iet labi. Man arī viss OK. Bet zinu vairākus, kas tiesājās ar saviem bosiem. Revenue atkal publicē to uzvārdus, kas ir ietupināti par kontrabandu un ik pa laikam tur var ieraudzīt arī latviešu uzvārdus. Pārliecinies pats 
    http://www.revenue.ie/en/press/prosecutions/index.html

  2. mario - UNITED STATES saka:

    pat neticaas, liekas, ka tiesaam kaut kas neiet kopaa visaa shajaa staastaa. Kaut vai par to, ka draudzene aizbrauc atpakalj uz Latviju un taadeelj Ilze paliek bez darba. Staasts “baltiem diegiem” shuudinaats.

  3. Samantha - IRELAND saka:

    un tik viss negativais pa iiriju,itka visi latviesi stradatu tikai senes…
    te tik daudz tadu kam savas firmas…pati stradaju banka…
    taka ja gribi ta vari…

  4. Kādreiz arī"sēņu vecene" - IRELAND saka:

    Sākums pazīstams-caur firmu,kas melo,sēnēs,alga maza,pat co.Tipperary tas pats,bez valodas,jo skolā mācījos vācu val.,15 stundas dienā,un 6 dienas nedēļā.Un,vai zini,izturēju 7 mēnešus.Un nekas-dzīva..Tāpat bez valodas,tikai citā vietā-atradu citu darbu,pamazām apguvu valodu(ja galva nav korķis kakliņam,lai ūdens netek iekšā),un tagad jau 3 gadu taisu datorus.Un,ja sanāks tā,ka pazaudēšu darbu-iešu sūdus mēzt,bet uz ielas ar izstieptu roku nesēdēšu..Un,spriežot pēc bērnu vecuma,-esmu reizes divas vecāka.Ja nekas cits neatliek-ej atpakaļ uz fermu,piepiko bekas atceļa naudai-nedari kaunu tautai,tā mēslos līdz acīm……….



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie