Trešdiena, 27. novembris, Varda dienas: Lauris, Norberts

Ekskursija uz Aranu salām un Sv.Patrika kalnu draugiem.lv

- 20.05.2010

Par luterāņu draudzes organizēto ekskursiju uz Aranu salām pagājušajā nedēļā stāsta ekskursijas dalībniece Mārīte Nikolājeva:
“Piektdien agri no rīta septiņu cilvēku liela latviešu grupa, pēc Īrijas latviešu luterāņu draudzes iniciatīvas un organizēšanas, devāmies ekskursijā uz Īrijas rietumu krastu uz Aranu salām (Aran Islands). Rosavillā (Rossaveel) sēdāmies kugītī, kas mūs aizveda uz Aran Islands lielāko salu Inishmore (tulkojumā tas nozīmē Lielā sala). Tā ir 14 km gara. Noīrējām velosipēdus un sākās mūsu piedzīvojumi!

No sākuma paklausīgi un kārtīgi braucām pa asfaltētajiem celiņiem. Dabas skati salā pavērās vienreizēji, pat grūti aprakstīt. To vēlu redzēt katram paša acīm. Iebridām Atlantijas okeānā. Ceļa galā atpūtāmies, paēdām un tad jau arī devāmies atpakaļ. Dzima doma : „Vai tad mums noteikti jābrauc pa tūristiem nosprausto maršrutu? Jāredz taču kas vairāk!” Un nu sākās traks brauciens augšā kalnā ar mērķi – jātiek augstākaja vietā un jāapskata klintis. Brauciens pa oļiem, pa akmeņšķembām klātu ceļu. Lielāko daļu no šā ceļa gabala nācās stumt velosipēdus, jo ceļš bija pārāk stāvs un pa akmeņaino nogāzi tiešam bija neiespējami braukt. Ceļš pavisam izbeidzās pie savdabīgas „stopzīmes” (trīs sanagloti dēļi)…Tālāk stūmām riteņus pāri ganībām, cēlām tos pāri akmens krāvuma žogiem. Grūti vairs saskaitīt, bet kādus desmit žogus mēs noteikti pievarējām! Tikām beidzot kalna galā! Sekoja foto sesija uz veca cietokšņa vaļņiem un klinšu malas. Lejā no kalna gāja krietni vieglāk. Velosipēdi tika celti tikai pāri diviem žogiem un visu ceļu varēja braukt.
Velosipēdus mums nācās atstāt aiz nomas punkta žoga, jo tas jau bija slēgts. Devāmies uz iepriekš noīrētajam naktsmājām uz vakariņām un svētīgu atpūtu. Īpaši priecēja tas, ka laiks visas dienas garumā bija silts un saulains.
No rīta kārtīgi pabrokastojuši ar pirmo kugīti devāmies prom no salas. Tās dienas gala mērķis – Svētā Patrika kalna (Croagh Patrick) virsotne! Pa ceļam vēl iegriezāmies Glengovlas 19.gs sudraba raktuvēs (Glengowla mine). Tās ir vienīgās sudraba raktuves Īrijā, kas daļēji restaurētas un atvērtas tūristiem. Gida pavadībā nokāpām 20 metru dziļumā. Viss raktuvju dziļums ir 60 metri. Raktuvēs saglabājoties visu gadu nemainīga gaisa temperatūra + 10 grādi pēc Celsija. Raktuvēs kādreiz bija ļoti smags roku darbs, bija jāstrādā sveču gaismā. Bez sudraba tur ieguva vēl arī citus derīgos izrakteņus – kvarcu, kalciju, fluoru, pirītu u.c. Tieši šīs bija ar sudrabu bagātākās raktuves valstī. Bet arī tas neglāba no raktuvju slēgšanas pēc 15 gadu intensīvas darbības, jo sudrabam kritās cena, un smagais roku darbs vairs nebija lietderīgs. Vēl šodien ir saglabājušies priežu koka balsti, ko veda kuģos no Amerikas kā balastu un tālāk šajā krastā izmantoja raktuvēs. Turpat senāk strādāja arī kalējs, kuram bija jāizkaļ āmuri, jāuzasina darba rīki, jāapkaļ zirgi. Zirgus savukārt izmantoja vinčas griešanai, ceļot no šahtām ārā lielos smagumus.
Tālāk mūsu ceļš veda uz Kongu (Cong). Apskatījām klostera drupas, seno mūku meditēšanas un arī makšķerēšanas namiņu, kas uzcelta uz upes. Kongā Ašfordas pilī (Ashford Castle) dzīvoja pēdējais Īrijā valdošais karalis.
Patrika kalns jau no tālienes izskatījās iespaidīgs. Bijām gatavi uzkāpt tā virsotnē, kas ir 772 metrus virs jūras līmeņa. Mugursomas atstājam ceļojuma autobusiņā un, apbruņojušies ar pastaigu nūjām un ūdens pudelēm, dodamies „ieņemt” šo augstieni! Sejā pūš vējš, jo esam augstāk, jo stiprākas vēja brāzmas. Tomēr neatlaidīgi virzamies uz augšu. Pretī nak smaidīgi un arī ne tik smaidīgi cilvēki… Daudzi draudzīgi pasveicina, uzmundrina, pastāsta, cik vēl augstu mums jātiek, dod padomu augšā noteikti atpūsties. Kad esam veikuši kādas četras piektdaļas no ceļa, sāk smidzināt lietus. Paiet kļūst aizvien grūtāk. Tomēr beidzot esam augša! Pūš stiprs vējš, joprojām līst, kalnam visapkārt migla, bet visi ir priecīgi par sasniegto. Pēc kopdziesmas un aizlūguma par latviešiem Īrijā, vēl nedaudz atpūšamies, stiprināmies ar šokolādi, cepumiem un augļiem un uzsākam ceļu lejup.
Nu vējš pūš mugurā, liekas, ka līst stiprāk. Salst rokas. Kads atceras, ka ir taču līdz cimdi…bet tie ir somā un soma savukārt autobusiņā…Satiekam dažus „ekstrēmistus”, kas šaja aukstajā laikā nu tikai dodas augšup.
Atceļā vēl kalnā atstājam no akmeņiem izveidotu uzrakstu „LATVIJA”. Tas būs sveiciens visiem latviešiem, kas arī spēs pievarēt Patrika kalna augstieni. Beidzot esam lejā, izmirkuši līdz pēdējai vīlītei. Cik iespējams, nomainām apģērbu un noguruši, taču pacilāti, laimīgi, gandarīti dodamies mājās uz Dublinu. Ekskursija ir beigusies, esam garīgi bagātinājušies, esam pavadījuši svētīgā sadraudzībā šīs divas dienas. Paldies Latviešu luterāņu draudzei, paldies smaidīgajam, optimistiskajam, sirsnīgajam mācītājam Uģim Brūklenem un viņa sieviņai Harinai par ideju un organizēšanu.

P.S. Uz tikšanos nākamajā ekskursijā jūnijā uz Ring of Kerry un dievkalpojumos!”

FOTO: no Uģa Brūklenes personīgā arhīva



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie