“Mīlas dēkai starp Pakistānu un Baltijas valstīm nav tendence samazināties”

Aizvien vairāk plašsaziņas līdzekļu vēsta par simtiem Latvijas sieviešu, kuras katru gadu ierodas Īrijā, lai apprecētos ar melnīgsnējiem vīriešiem, kas nav Eiropas valstu pilsoņi. Šīm laulībām ir viens mērķis – nodrošināt vīzu jaunajam vīram, bet diemžēl bieži tās pavada arī noziedzība un ļaunprātīga izmantošana. Piedāvājam lasītājiem The Irish Times sociālo lietu korespondenta Jamie Smyth rakstu, kurā atainots pētījums, ko žurnālists veica Latvijā saistībā ar fiktīvajām laulībām.

Gandrīz pirms gada 18 gadus vecā latviešu skolniece Anna ieradās Dublinas lidostā uz divu nedēļu brīvdienām. Viņas ceļojums uz Īriju nebija tipiska brīvlaika pavadīšana. To finansēja 24 gadus vecs Pakistānas pilsonis, dēvēts par Muhamedu, un organizēja meitenes paziņa, kas dzīvoja viņas dzimtajā pilsētā. Draudzene solīja samaksāt, ja Anna dosies uz Īriju, satiksies ar vīrieti no Pakistānas un apsvērs iespēju ar viņu apprecēties.
“Mana draudzene teica, ka ir bijusi Īrijā un viņai tur ir labi draugi. Viņa teica, ka puisis no Pakistānas nopirks man visu, ko es gribēšu. Viņa solīja, ka es pat varēšu neprecēties ar viņu, ja es negribēšu, bet varēšu tikai pavadīt dažas nedēļas Īrijā,” saka Anna, kura, stāstot par ceļojumu, kas gandrīz beidzās ar katastrofu, vienā laidā smēķē.
Anna ir viena no Latvijas sievietēm, kas atsaucās uz piedāvājumiem slēgt fiktīvas laulības ar cilvēkiem no valstīm ārpus ES. Viņu skaits pieaug arvien straujāk un vairums sieviešu ir jaunas, naivas un nabadzīgas.
Krāpnieki izmanto ES direktīvu par brīvu pārvietošanos, kas nodrošina uzturēšanās tiesības personām, kas nav ES pilsoņi, bet kuru laulātie ir ES pilsoņi (kaut gan laulības ar Īrijas pilsoni nenodrošina šīs uzturēšanās tiesības.) Kopš direktīva 2006.gadā kļuva par likumu, cilvēku skaits, kas pieteikušies uzturēšanās atļaujām, pamatojoties uz precībām ar ES pilsoni Īrijā, ir pakāpeniski palielinājies, 2009.gadā sasniedzot 2129, salīdzinoši 2006. gadā bija 1207.
Šī tendence turpinās: 2010.gada pirmajos sešos mēnešos, pamatojoties uz laulībām, uzturēšanās atļauju pieprasījumus iesnieguši 1182 cilvēki, kas nav ES pilsoņi.
Janvārī, tiekoties ar saviem ES kolēģiem Spānijā, tieslietu ministrs Dermot Ahern teica: “Arvien pieaug pierādījumu skaits par ļaunprātīgu ES imigrācijas likumu izmantošanu, un Īrijas pieredze rāda, ka mīlas dēkai starp Pakistānu un Baltijas valstīm nav tendence samazināties.”
Tieslietu departamenta skaitļi liecina, ka līdz augusta beigām iesniegti 266 pakistāniešu laulāto pieteikumi, kas ir līdz šim lielākais skaits. Vairāk nekā trešdaļa no šiem pieteikumiem – 115 – ir balstīti uz laulībām ar Latvijas sievietēm. Pamatojoties uz laulībām ar galvenokārt Austrumeiropas sievietēm, lielu skaitu pieteikumu uzturēšanās atļaujām Īrijā iesnieguši arī Indijas, Bangladešas un Nigērijas pilsoņi. Parādība ir tik izplatīta, ka viens no valsts augstākā ranga laulību registratoriem augustā brīdināja, ka līdz 15% no civilajām ceremonijām Īrijā varētu būt fiktīvas. Dennis Prior aprakstīja gadījumus, kad laulību ceremonijas līgavai un līgavainim nepieciešami tulki, jo viņi nespēj saprast viens otru.
Jamie Smyth raksta, ka ar Annu saticies Latvijā, kādā kafejnīcā viņas dzimtajā pilsētā, aptuveni 80 km no Rīgas. Viņus iepazīstina Aleksandra Jolkina, Latvijas žurnāliste, kas savā mītnes valstī ir daudz rakstījusi par viltus laulību saiknēm starp Īriju un Latviju. Viņas pētījumā ir ietvertas intervijas ar sievietēm, kuras cietušas no izvarošanas un seksuālas vardarbības, kā arī pašas slepenā darbošanās, internetā izveidojot Latvijas sievietes, kas meklē “laulības uz papīra”, viltus identitāti. Šīs izmeklēšanas laikā The Irish Times nodibināja kontaktu un sadarbojās ar A.Jolkinu.
Anna bija viena no viņām. Viņa stāsta, ka nodoma precēties ar Muhamedu nekad nav bijis, bet meitene vienalga devās uz Dublinu, jo gribēja labi pavadīt laiku un iepirkties. Viņa nedomāja par risku, ceļojot uz ārvalstīm un uzturoties kopā ar svešiniekiem.
“Man nebija daudz naudas, jo nav darba, un arī manai mātei nebija daudz naudas. Mana ģimene iztika ar aptuveni 250 latiem mēnesī,” viņa stāsta. “Es aizlidoju uz Īriju pagājušā gada oktobrī, mani sagaidīja divi pakistānieši, kas aizveda uz tikšanos ar potenciālo vīru. Mājā dzīvoja arī līgavaiņa brālis ar savu ģimeni. Mans potenciālais vīrs bija diezgan jauks, bet nerunīgs,” saka Anna.
“Mani aizveda nokārtot PPS (personas sabiedrisko pakalpojumu) numuru, jo potenciālais vīrs teica, ka ir man atradis darbu kafejnīcā. Viņš arī jautāja, vai man ir līdzi dzimšanas apliecība, jo tā vajadzīga, lai reģistrētos laulībām. Viņš gribēja mani aizvest uz laulību reģistrācijas biroju Galway. Es sameloja un teicu, ka man nav līdzi dzimšanas apliecība. Tad es pateicu, ka negribu precēties, ” viņa stāsta. “Viņš saniknojās un teica, ka vienīgais veids, kā es varētu doties mājās, – ja laulību organizators atgrieztu naudu, kas par mani ir samaksāta. Es domāju, tas bija apmēram 2000 €. Viņš ieslēdza mani mājā uz divām dienām, un es netiku ārā. Es domāju, ka viņi varētu man kaut ko nodarīt, pat izvarot. Es izlikos, ka viss ir labi, bet sāku domāt par bēgšanu, “stāsta Anna.
Viņai bija piejams vīrieša dators, no kura Anna latviešu žurnālistam Dublinā nosūtīja e-pastu ar mājas adresi, kur viņa bija ieslodzīta. Pēc trīs stundām ieradās Garda. Latvijas vēstniecība sazinājās ar viņas māti, un drīz Anna aizlidoja mājās.
Vairākām citām jaunām Latvijas sievietēm nav tik ļoti paveicies, un fiktīvo laulību organizētāji viņas turējuši ieslodzītas, izvarojuši un ļaunprātīgi izmantojuši. Gardas Nacionālais Imigrācijas birojs izmeklē vairākas šādas lietas.
Pagājušajā gadā grupa vīriešu no Indijas kādā mājā ārpus Dublinas ieslodzīja 19 gadus vecu sievieti un vēl divas sievietes 40 gadu vecumā no Latvijas. Par to informēja kādas Īrijas nevalstiskās organizācijas (NVO) darbinieks, kurš šīm trijām sievietēm palīdzēja.
“Sievietes tika ieslēgtas telpā bez apkures un pārtiku saņēma tikai vienu reizi dienā… Viņas bija iebiedētas un izsalkušas,” stāsta darbinieks, kas vēlas palikt anonīms, lai vainīgie sievietes nevarētu izsekot. “Latvijā vietējais vīrietis un sieviete bija apsolījuši viņām naudu un darbu, ja viņas Īrijā apprecēs vīriešus, kas nav ES pilsoņi. Kad sievietes izbēga, viņas apturēja auto un tā nokļuva Dublinā. Pirms ierašanās organizācijas birojā, guļot autoostā viņas tika arī apzagtas. Arī pēc tam ļaunprātības nebeidzās. Sievietes īsziņās saņēma draudus no organizatoriem, liekot abām vecākajām sievietēm baidīties par viņu bērnu drošību Latvijā,” stāsta NVO darbinieks.
Arturs Vaišļa, Latvijas policijas nodaļas cīņai ar cilvēku tirdzniecību priekšnieks, stāsta, ka informāciju par fiktīvajām laulībām sāka saņemt 2006.gadā un sazinājās ar Gardu, brīdinot par kriminālo tīklu, kurā iesaistīti Pakistānas, Indijas un Bangladešas izcelsmes cilvēki Īrijā. Divas kriminālās grupas šim nolūkam izveidoja darbā iekārtošanas kompānijas un sāka plašu līgavu meklēšanu, norādīja policijas pārstāvis.
Artura Vaišļas vadītā nodaļa izmeklē vairākas lietas par iespējamu cilvēku tirdzniecību, parasti, kad sievietes tikušas atvilinātas uz Īriju ar darba solījumiem, bet pēc tam viņas ļaunprātīgi seksuāli izmantojušas grupas, kas mēģināja piespiest slēgt laulības.
Daļa sieviešu, kuras piesaista piedāvātās lielās naudas summas, labprātīgi iesaistās šādos pasākumos, bet viņas ir naivas attiecībā uz sekām. Vaišļa saka, ka naudas piedāvājums ir spēcīgs kārdinājums meitenēm, kas piekrīt precēties. “2006.gadā līgavām piedāvāja 10000 €, kas ir milzīga nauda Latvijas meitenēm, iespējams, vairāku gadu ienākumi. 2009.gadā cenas dramatiski kritās, līdz 2000 €,” stāsta Arturs Vaišļa.
Ekonomiskā krīze Latvijā ir nozīmīgs faktors, kas vilina sievietes doties uz Īriju, lai apprecētos par naudu. Pēdējo divu gadu laikā bezdarba līmenis ir sasniedzis 22%, un ceturtā daļa iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības robežas – kas ir augstākais rādītājs ES.
Liene, ar kuru Jamie Smyth Latvijā sakontaktējās caur vietējo žurnālisti Aleksandru Jolkinu, saka, ka tā nebija tikai nauda, kas lika viņai apsvērt viltus laulību iespēju. “Laulību organizētājs Latvijā man teica, ka saņemšu 3000 €, un es esmu cilvēks, kuram patīk piedzīvojumi,” stāsta Liene, kas aizlidoja uz Dublinu, lai satiktos ar studentu no Pakistānas Zubaru. “Es paliku pusotru mēnesi viņa mājā, un man bija sava istaba. Viņi maksāja par visu un man bija iespēja nākt un iet, kad es gribēju. Man patika īru diskotēkas, “saka 35 gadus vecā trīs bērnu māte. “Viņi aizveda mani uz laulības reģistrāciju biroju tālu ārpus Dublinas. Es iesniedzu savu dzimšanas apliecību, pasi un PPS numuru. Nebija interviju, tikai pajautāja dažas vienkāršas lietas, piemēram, vai esmu bijusi precējusies pirms tam. Tas bija ļoti viegli.” Dažas nedēļas vēlāk Liene nolēma atteikties no laulībām ar Zubaru un atgriezās mājās. Bet viņa saka, ka zina citas sievietes, kas Īrijā ir aprecējušās.
Fiktīvo laulību organizētāji izmanto dažādus veidus, kā savervēt sievietes, saka Aleksandra Jolkina. Latvijas žurnāliste, kas raksta grāmatu par šo parādību, ir iefiltrējusies dažos kriminālajos grupējumos, kas piegādā Latvijas līgavas. “Dažreiz vīrieši satiekas ar Īrijā strādājošajām Latvijas sievietēm un izveido it kā patiesas attiecības, kurās nav iesaistīta nauda. Visbiežāk tikai pēc laulību noslēgšanas sieviete uzzina, ka patiesībā vīrs tikai gribējis ar viņas palīdzību iegūt vīzu,” žurnāliste stāsta.
“Parasti, ja viņi vēršas pie sievietēm tieši Latvijā, tā ir krāpšana. Sieviete var vai nu palikt Īrijā un gaidīt obligātos trīs mēnešus līdz laulībām, vai braukt atpakaļ uz Latviju un atgriezties dažas dienas pirms kāzām.”
Sievietes tiek vervētas gan ar darba sludinājumiem Latvijas medijos, gan arī Latvijas sociālajā tīklā Frype.com (red.piez.: draugiem.lv angliskā versija).
Vācot materiālus grāmatai, Jolkina izveidoja viltus interneta profilus, pozicionējot sevi kā Latvijas sievieti, kas meklē darbu ārvalstīs. Ar viņu internetā sazinājās vairāk nekā 20 cilvēki, kas 18 gadījumos apmaksāja aviobiļeti viņas lidojumam no Rīgas uz Dublinu, lai sieviete piedalītos viltus laulībās. Pats jaunākais viņas “draugs”- indietis, kurš dzīvo Īrijā, un internetā sevi dēvē par “Vicky Singh”, piedāvāja sievietei vairākus tūkstošus eiro, ja viņa piekristu “laulībām uz papīra ” un atrastu vēl divas Latvijas līgavas viņa draugiem indiešiem, kas dzīvo Īrijā.
Gardas Nacionālais Imigrācijas birojs izmeklē vairākas lietas par iespējamiem izvarošanas un cilvēku tirdzniecības gadījumiem, lai gan neviena līdz šim vēl nav nonākusi līdz tiesai.
Latviešu-angļu valodas tulks, kurš ir strādājis 10 laulību ceremonijās pēdējo divu gadu laikā, stāsta, ka viņš nekad nav pieredzējis, ka reģistrators bloķētu laulību. “Lielākā daļa no tām bija viltus laulības, un to ir viegli noteikt. Visi ir ģērbušies kā pagadās, parasti džinsos un T-kreklos, nav svinību ar viesiem un meitenei nav līdzi draugu. Parasti līgavainim ir divi liecinieki, “stāsta tulks, kurš vēlas saglabāt anonimitāti. Viņš ir tulkojis kāzās Droghedā, Tipperary un Donegalā. Dublina nav tipiska vieta, jo šeit no pieteikšanās brīža līdz ceremonijai iespējama kavēšanās līdz pieciem mēnešiem, salīdzinot ar standarta trīs mēnešu gaidīšanas laiku reģistrāciju birojos ārpus galvaspilsētas.
Lai Tieslietu departaments sankcionētu uzturēšanās tiesības ne-ES pilsonim, viņa laulātajam ES pilsonim ir jāiesniedz adreses un darba vietas apliecinājums, kas garantē, ka viņš ir spējīgs uzturēt savu laulāto. Lai novērstu šo problēmu, fiktīvo laulību organizatori bieži izveido viltus uzņēmumus, kuri izsniedz latviešu līgavām nepieciešamos dokumentus. Kāda Dublinas kompānija, ko dibinājis Pakistānas pilsonis, gandrīz 50 sievietēm bija izsniegusi dokumentus ar darbavietas apliecinājumu. Kad Garda ieradās uzņēmuma telpās pilsētas centrā, tika konstatēts, ka neviens tur nestrādā.
Aizvien pieaugošā fiktīvo laulību problēma rada nopietnas bažas Latvijai. Tās valdība ir sākusi kampaņas skolās un apmāca konsulāro personālu vēstniecībās, lai mēģinātu pārliecināt sievietes neiesaistīties viltus laulībās.
Svetlana Biseniece, augsta ranga Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas konsulārās palīdzības dienesta amatpersona, kas līdz 2009. gada vidum strādāja valsts vēstniecībā Dublinā, stāsta, ka sievietes ierodas Latvijas vēstniecībā Dublinā, lūdzot dzimšanas apliecības kopiju, lai varētu precēties. “Bieži vien kopā ar viņām ir divi vai trīs vīrieši, parasti no Pakistānas, Indijas vai Bangladešas. Mēs cenšamies nošķirt sievieti, aicinot viņu atsevišķā telpā, un privāti stāstīt par iespējamām sekām, piemēram, grūtībām iegūt laulības šķiršanu,” stāsta Biseniece. “Divas no 10 sievietēm pēc šīm konsultācijām atsakās no laulībām.”
Lielu vilšanos sagādā Īrijas iestāžu neatsaucība. “Mēs (Latvijas ārlietu ministrija) esam atkārtoti lūguši Jūsu valdību ieviest vienkāršus pasākumus, lai risinātu šo problēmu,” saka Biseniece. “Visiem ārvalstu valstspiederīgajiem no vēstniecības varētu pieprasīt apliecinājumu, ka persona drīkst stāties laulībā. Tas visas Latvijas sievietes novirzītu uz vēstniecību Dublinā un ļautu mums ar viņām runāt. Vēl kā obligātu varētu ieviest izziņu, kas apliecina uzturēšanās laiku valstī, kā arī prasību dzimšanas apliecību iztulkot un apzīmogot vēstniecībā, kas atkal liktu viņām nākt pie mums,” viņa stāsta.
“Neskatoties uz visiem Latvijas un citu ES valstu vēstniecību Dublinā centieniem, atsaucība no Īrijas kompetentajām iestādēm ir bijusi minimāla,” norāda Biseniece.

Šo izmeklēšanu atbalstīja Eiropas pētnieciskās žurnālistikas fonds (journalismfund.eu), kas palīdz žurnālistiem ārzemju pētījumos. Ar fonda piešķirtajiem līdzekļiem tiks atbalstīts darbs, ko veic Aleksandra Jolkina, The Irish Times partnere šajā projektā.

FOTO: baltic-ireland.ie