Par Latviju aizlūdz arī latvieši Cahir (Co. Tipperary)

Šajās dienās nevienu nav atstājusi vienaldzīgu traģēdija, kas 21. novembrī notika Rīgā. Dublinas latviešu luterāņu draudzē svētdien notika aizlūgums par Zolitūdes traģēdijā cietušajiem, bet pie Latvijas vēstniecības cilvēki liek ziedus un sveces, kā arī parakstās Līdzjūtības grāmatā. Arī latvieši, kuri dzīvo salīdzinoši tālu no Dublinas, sēro par Zolitūdes traģēdijā bojā gājušajiem un aizlūdz par Latviju.

Dārta Vilde, kura dzīvo Cahir (Co. Tipperary), savā pilsētā izveidoja piemiņas vietu, kurā sākotnēji bija tikai trīs svecītes, bet vēlāk jau 44.
Par to, kā Cahir tapa piemiņas vieta Zolitūdes traģēdijā cietušajiem, portālam baltic-ireland.ie stāsta pati Dārta:
“Ideja man radās tādā neparastā vietā un laikā. Jo ilgāk domāju par to, jo vairāk gribējās realizēt, taču nedaudz baidījos, vai tas nebūs kaut kāda veida pārkāpums, bet no otras puses domājot – tas nevarētu būt pārkāpums, jo tādā veidā mēs latvieši varam izteikt savu līdzjūtību, neesot Zolitūdē. Tad nu es gāju uz virtuvi pie ģimenes locekļiem un mēs runājām par šo visu. Mamma, māsa un patēvs tieši grasījās doties uz baznīcu iedegt svecītes un jautāja, vai nevēlos doties ar viņiem. Es sāku stāstīt, ka man ir cita ideja. Teicu, ka gribu doties pie viena no draugiem pēc A3 lapas un uzrakstīt uzrakstu – PRAY FOR LATVIA, ko pēc tam nolikt pilsētas centrā kopā ar svecītēm. Patēvam ideja iepatikās, patiesību sakot, visai ģimenei tā iepatikās. Tad nu viņi devās uz baznīcu, bet es pēc A3 lapām. Kad ģimene atbrauca mājās, viņi bija nopirkuši trīs svecītes – sarkanā un baltā krasā, lai varam tās izvietot, kā Latvijas karogā – sarkans, balts, sarkans. Patēvs bija nopircis arī puķītes. Tad nu pussešos mēs devāmies uz pilsētas centru. Mamma gāja uz darbu, bet es, māsa un patēvs devāmies izlikt manis taisīto uzrakstu pie strūklakas pašā pilsētas centrā. Virs uzraksta novietojām svecītes, bet gar malām salikām puķītes. Stāvot un skatoties uz svecītēm, ievērojām, ka cilvēki, kas gāja garām, lasīja uzrakstu. Katrs garāmgājējs pienāca klāt.
Tad devāmies mājās, bet pēc divām stundām es nolēmu aiziet un paskatīties, vai klāt ir nākušas svecītes. Aizgāju un, jā, biju priecīgi pārsteigta. Klāt mūsu trim svecītēm bija pieliktas vēl 25 svecītes, puķu pušķis un divi plakāti – viens ar Latvijas karogu un otrs ar iebrukušo veikala “Maxima” jumtu. Pārnākot mājās, jaunumus pastāstīju vecmammai. Kad no rīta pamodāmies, vecmamma vēlējās piemiņas vietu apskatīt pati savām acīm. Kad nonācām tur, klāt bija pievienojušās jaunas svecītes, kopā jau 35, ja nemaldos. Kad sēdējām pie manas mammas darba vietas un dzērām kafiju, redzējām, kā cilvēki iet un apskata piemiņas vietu. Tad mamma stāstīja, ka arī viņas draugi īri ir gājuši un likuši svecītes.
Svecītes stāv nu jau trešo dienu. Arī tikko biju aizgājusi pēdējo reizi apskatīties, kā izskatās piemiņas vieta un atkal biju patīkami pārsteigta. Nu jau svecīšu skaits ir sasniedzis 44 un klāt nācis jauns puķu pušķis.
Ir latvieši Latvijā, kuri domā, ka tie cilvēki, kuri ir pametuši mājas – Latviju, neinteresējas un viņiem nerūp, kas notiek dzimtenē, bet Latvija ir un vienmēr paliks arī mūsu – Īrijā dzīvojošo latviešu – mājas. Es domāju, ka šādi mēs pierādām, ka arī mums rūp un ir sāpīgi, ka tā ir noticis mūsu Latvijā.”

FOTO: Dārta Vilde