Modele Laura Majore par savu pieredzi Īrijā

Laikraksts Irish Independent šodien publicējis stāstu par Īrijas modelēm, kuras nav īrietes, bet gan ieradušās valstī dzīvot un strādāt no dažādām Austrumeiropas valstīm, tostarp arī no Latvijas. Skaistules reportieriem paudušas savas domas par pieredzi, par rasismu un integrāciju, kā arī par to, vai viņas uzskata Īriju par savām mājām.

Deviņpadsmitgadīgā latviete, bijusī kuldīdzniece Laura Majore laikrakstam stāsta, ka Īrijā ieradās, kad bija astoņus gadus veca. Viņa stāsta, ka uz Zaļo Salu viņas mamma izvēlējas braukt ne tikai tāpēc, ka šeit ir jauki cilvēki, bet galvenokārt tāpēc, ka Īrija sniedza iespējas. Laura skaidro, ka viņas mātei Latvijā bija jāstrādā veselu mēnesi, lai varētu atļauties meitai nopirkt pāri skolas kurpju. Mamma paņēma bērnus un ieradās šeit, nezinot ne vārda angliski, apņēmusies sameklēt labāku dzīvi.
“Tā kā Latvijā biju mācījusies angļu valodu, es zināju pamatus – “yes”, “no”, “puppy”. Es atceros pirmo skolas dienu. Mana māsa bija sestajā klasē, es – ceturtajā klasē. Pusdienlaikā es turējos kopā ar viņu. Es vispār īsti nevarēju kaut ko saprast, vajadzēja nedaudz pierast,” stāsta Laura.
Viņa saka, ka tagad Īriju sajūt kā savas mājas, jo bija ļoti maza, kad uz šejieni pārcēlās, bet joprojām ar prieku dodas uz savām otrajām mājām – Latviju.

“Kad es mācījos sākumskolā, dažas no meitenēm teica: “Atgriezies savā valstī, ārzemniece!”. Kad kļuvu vecāka, man šķita, ka cilvēki mani labāk saprot un ir vairāk pieņēmuši. Tajā laikā tas bija briesmīgi.
Kad es biju jaunāka, es nekad īsti neturējos kopā ar īru meitenēm. Mani labākie draugi bija no Lietuvas vai Polijas un mēs joprojām, līdz šai dienai esam labākie draugi. Es nesauktu sevi par īrieti, bet domāju, ka es šeit iederos un nejūtos atstumta.
Kad mana mamma pārcēlās uz šejieni, viņa neprata runāt angļu valodā un viņai bija jāmācās. Es domāju, ka mācīties jaunu valodu ir grūtāk, ja esi vecāks. Kad es biju jaunāka, viņa mani ņēma līdzi tulkot un tas bija apgrūtinoši, bet tagad ir labāk. Es joprojām to daru, jo mamma vienmēr satraucas un nepietiekami novērtē sevi. Viņa domā, ka nespēs saprast, bet viņa patiesībā to var. Viņai ir grūti, kad cilvēki runā ātri – un īru cilvēki tiešām runā ļoti ātri.
Īrija ir mājas, to es noteikti zinu. Līdz šim mēs vismaz divas reizes gadā centāmies doties uz Latviju, bet nesen nomira mana vecmāmiņa, tāpēc tas vairs nenotiks tik bieži.
Manai mammai bija darbs Latvijā, bet daudziem citiem cilvēkiem darba nebija, jo valstī vienkārši nebija darbavietu. Es labprāt vēlētos atgriezties, ja es tur varētu izdzīvot, bet tas nav iespējams, tāpēc es nevaru atgriezties. Tagad es labāk runāju angliski un šeit ir daudz vieglāk.”

FOTO: www.independent.ie ekrānattēls