Eiropa, Īrija, Latvija.

Latvijā pazīstama cilvēka, eiroskeptiķa, Normunda Grostiņa jautājums „Vai Latvija kādreiz panāks Īriju?” un raksts portālā Delfi, komentāros ir lasāma kāda īsa un konkrēta atbilde – „Latvijai nekas nav jāpanāk. Latvija vienkārši pārvāksies uz Īriju.” Vai tas ir tā? Vai tā domā visi? Kaut gan – fakti paliek fakti. No 64 000 kvadrātkilometru mazās Latvijas daudzi desmiti tūkstoši jau devušies vai plāno doties uz 70 000 kvadrātkilometru lielo Īriju. Ja valstu izmēri ir līdzīgi, tad algas un dzīves līmeņi gan tādi nav.

Bet vēl 1987. gadā, četrpadsmit gadus pēc iestāšanās Eiropas Savienībā bezdarbs Īrijā bija 20 procenti, jaunatnes vidū pat 40 procenti. Pirmie 15 gadi pēc iestāšanās ES Īrijā bija dramatisku krīžu periods, kad desmitiem tūkstoši īru katru gadu pameta valsti. Turklāt tolaik Īrija gadā uz vienu iedzīvotāju saņēma vismaz piecas reizes lielākus eirofondus, nekā piekritusi saņemt Latvija.
Ar “Pievienošanās ES līgumu” piekrītot krietni mazākiem eirofondiem, Latvijas toreizējais premjers Einārs Repše un ārlietu ministre Sandra Kalniete pirms referenduma gan solīja Latvijai tādu pat izaugsmi kā Īrijai. Noklusējot par Īrijas pirmajiem 15 krīžu un emigrācijas gadiem.”Aiz kadra” palika arī Īrijas priekšrocības, kuru Latvijai nav. Īrija nav iestājusies NATO, negatavojas tur stāties un ir neitrāla valsts. Tā pieprasa un saņem sev izņēmumus arī no ES militārās sadarbības. Līdz ar to Īrijas militārie izdevumi ir mazāki par procentu no iekšzemes kopprodukta (Latvija tērē 2 % IKP). Tā atliek vairāk naudas sociālajām programmām, ko labprāt bauda arī turienes latvieši.
Katru jaunu Eiropas Savienības līgumu vai konstitūciju Īrija pieņem tikai un vienīgi referendumā. Tātad Briselei un lielajām ES dalībvalstīm jārēķinās ar Īrijas interesēm un jāpiedāvā tai izdevīgi noteikumi. Piemēram, Īrija referendumā noraidīja ES Nicas līgumu un saņēma sev izdevīgākus noteikumus.
Latvijā nebija referenduma par jauno ES konstitūciju, ko tautas nobalsošanās noraidīja Francija un Nīderlande. Līdz ar to Latvija no Eiropas Savienības saņēma mazāk labumu, nekā referendumu rīkojušās valstis. Arī par jauno ES reformu līgumu referendums Īrijā būs, bet Latvijā vietējie Saeimas politiķi (arī Saeimas opozīcija) brīvprātīgi to nerīkos. Tā Īrija atkal spers soli pareizā virzienā un savās interesēs, bet Latvija rīkosies nepareizi un svešās interesēs. Tā arī ir atbilde jautājumam, vai kādreiz panāksim Īriju.
Lai tauta pati nerīkotu referendumus par ES jautājumiem, 2003. gada maijā kopīgā balsojumā eirooptimisti (”ždanokieši”, “tēvzemieši”, JL, TP, LPP, ZZS) mainīja Satversmi. Pilnīgā vienprātībā nosauktās partijas atņēma Latvijas tautai tiesības, ierosinot referendumus, aizstāvēt savas intereses pret Briseles diktātu.
Pēc pirmajiem desmit – piecpadsmit krīzes gadiem Eiropas Savienībā Īrija pakāpeniski lielā mērā pārstāja klausīt Briseli, ieviesa zemus nodokļus, sāka rīkoties savās interesēs. Šogad ES katru mēnesi pieņēma 100 – 200 likumu un normatīvo aktu, kas būs spēkā Latvijas teritorijā. Kopumā ES likumu un normatīvo aktu skaits tuvojas 24 000. Cukura rūpniecības likvidācija, ko veica tikai Latvija un Slovēnija, ir vēl viena atbilde uz jautājumu, vai spēsim panākt Īriju. Lai panāktu, būtu jāiet pretējā virzienā. Uzsākot ar uzlabotu Satversmi un jaunu Saeimu.

Normunds Grostiņš, Latvijas Nākotnes Institūta direktors.