Dzīves skola.

Nesen portālā baltic-ireland bija aptauja par to, cik ilgi katrs no
mums dzīvo Īrijā. 16 % no tiem, kas piedalījās aptaujā, atbildēja, ka
Īrijā dzīvo septiņus vai vairāk gadus.
Kāds tad bija sākums? Kā dzīvoja pirmie latviešu viesstrādnieki laikā,
kad nebija neviena “krievu” veikala, nebija Latvijas vēstniecība
Dublinā, nebija tiešie lidojumu reisi no Dublinas uz Rīgu, kad neko vai
gandrīz neko par savām, kā darbinieka, tiesībām nezināja, kad liela
veiksme bija darbs faktorijā, bet pārsvarā tomēr visi strādāja pie
fermeriem vai “sēnēs”, jo darba atļaujas (Permit to employ a non-EEN
national) citiem, labākiem darbiem nevarēja dabūt un ticiet vai nē, bet
nebija arī poļu viesstrādnieku.

Tajos
gados visvairāk latvieši dzīvoja Rušā (Rush). Vissmagākie darba
apstākļi bija tiem, kas strādāja pie Džimmija (Jimmy Farrell), darba
diena ilga 15h, alga 4.- £ stundā (minimālā alga toreiz bija 4.75 £),
nodokļi netika maksāti. Par veiksmīgiem sevi uzskatīja tie, kas
strādāja pie Tūlī (Padraig Tully) – minimālā alga garantēta, darba
diena 8h un nomaksāti nodokļi.
Portāls baltic-ireland sameklēja
dažus no tiem latviešiem, kuri gadsimta mijā strādāja Rušā. Jāpiebilst,
ka neviens no šiem cilvēkiem vairs nestrādā šajās darba vietās, tās ir
tikai atmiņas par “tiem laikiem”.

Mārtiņš.
Par Džimiju varu teikt to ka , Paldies Viņam par iespēju nopelnīt
naudu, iepazīt Īru cilvēkus, viņu attieksmi pret cilvēkiem no citām
zemēm, par iespēju izvērtēt sevi, ko es daru un ko es gribu, un Lielais
Paldies par to, ka, viņa vašerī strādājot, satiku savu otro pusi Silviju.
P.S. Esmu priecīgs arī par Jums, kas vēl Īrijā, jo iepazinos ar Jums tieši Džimija rančo!!!!

Solvita.
Varu pateikt tikai to, ka man ir labākās atmiņas par Īriju un uzskatu,
ka man bija lielisks saimnieks Padraig Tully pie kura strādāju. Visus
tos gadus, tur strādājot, neizjutu kaut kādu pazemojumu un tā tālāk.
Protams, tas nebija viegli, bet par padarīto darbu saņēmu normālu algu.
Es nevaru pateikt neko sliktu, tikai labu! Vienīgais mīnuss ir tas, ka
mana ģimene – ar to domāju bērnus – nebija kopā ar mani! Tas bija tas
sāpīgākais, dēļ tā atgriezos Latvijā! Bet esmu sapratusi to, ka Latvijā
nekas nemainīsies, ja nu vienīgi vēl sliktāk!

Ruta.
Es, kā daudzi citi, pametu savas mājas, bērnus un devos uz Īriju
strādāt, lai šeit Latvijā palikušie varētu normāli dzīvot. Atceros, kā
es raudāju, kad kāpu lidmašīnā. Runājot par Džimmiju, varu teik tikai
labu, jo bija laiks, kad meklēju darbu un tas nebija nemaz tik viegli
izdarāms, viņš deva man darbu, kaut arī viņam darbinieki tobrīd
netrūka. Džimmijs vienkārši deva man iespēju nopelnīt. No sākuma paņēma
it kā uz divām nedēļām, bet tomēr paturēja mani un varēju strādāt, cik
vēlos. Pie Džimmija tik tiešām bija jastrādā un galvenais bija ātrums
un man sanāca. Zinu, ka daudzi piektdienās baidijās, ka tik viņus
neatbrīvotu no darba, bet šinī gadijumā paši bija vainīgi, jo kuram
bosam patiks, ka strādnieki “gurķojās”. Nezinu, bet man šīs bailes
nebija, es vienkārši strādāju. Strādāt bija ļoti grūti, jo sešos no
rīta jau bija jābūt uz lauka un pilnīgā tumsā jasatausta tie burkāni un
pārsnapi. Bieži lija lietus, ziemā sala rokas. Tagad, es te sēžot,
padomāju – visīstākais murgs, bet es tur biju priecīga, ka varu strādāt
un man ir nauda, ko parsūtīt mājās savējiem.

Rudīte.
Nu…Nekādi ”labie laiki” jau tie nebija! Smags darbs tas bija, bet
neviens ar varu jau mani tur nespieda strādāt. Galvenais bija nopelnīt.
Kā nekā – mana pirmā darba pieredze Īrijā…tāpēc nesūdzos. Un vēl – ja
man tagad piedāvātu tur strādāt – es 100% atteiktos no tāda darba!!!!
P.S. apbrīnoju māsas!!!!!
(Redakcijas piezīme: māsas šajā gadijumā domātas divas māsas, kuras
joprojām strādā Jimmy Farrell (pie Džimmija) fermā, jau astoto gadu)

Vilis. Izraksts no 1999. gada dienasgrāmatas:
Svētdiena, 7. februāris.
Cēlos 7:00 , darbā griezu narcises. Maikls aizveda uz Luskas pusi un
parādija, kas tur jādara. Pēcpusdienā aizbēru puķu dobi un atraku 2
jaunas. Aira griež vecās lilijas, mēs “Dzipu”. Vakarā bijām krogā
“Mills”. Satiku parējos īru darba kolēģus – Polu, Katlinu un citus.
Viskijs ar kolu maksāja 3.20 mārciņas. Iztērēju divas stundas,
strīdoties ar īru Džo, ka Latvija visu laiku bija un ir Eiropā. Mēs
tikai neesam Eiropas Savienībā. Raisa (somiete) piekrita man. Viņa
teica, ka drīzāk Īrija nav Eiropā, jo tā ir uz salas. Gulēt eju 23:00,
garastāvoklis 4 no 5.
Pirmdiena, 8. februāris.
Cēlos 7:10. Āra snieg sniegs. Darbā sāk strādāt Endrju (īrs), Haviars
(spānis), Georgs (rumānis) un Laslov (ungārs). Griežam narcises.
Ierādīju jaunajiem, kā griezt. Džo brauc pie ārsta, iedevu 3.20£ priekš
markām. Viesojās Raisa, Džudite. Pēcpusdienā atraku, aizraku dobes,
stādijām lilijas. Vēstule no mātes – piekrīt māsu palaist uz šejieni.
Atbilde viņai. Iedevu Elīnai 510 £, lai samaina $. Noņēmu no kartes
200.-£. Vakarā virsstundas 2.5 st. vācu vecās tulpes un palīdzēju pakot
un pārvest vecās puķes. Gulēt eju 23:10, garastāvoklis 4.

Simona.
Ko lai saka,tā tiešām bija visiem mums laba dzīves skola, ja nebūtu
Džimmija, diez vai mēs visi būtu satikušies, esmu ieguvusi daudz
draugus. Par fermu: kas tur nav pabijis, tas pat iedomāties nevar to
darbu, kas mums bija jādara.

Vasīlijs.
15h katru dienu uz lauka. Darbs grūts, pie tam dubļos un lietū. Tie,
kas tur nav bijuši, nekad nesapratīs, ko tas nozīmē. Jau no pirmās
dienas, strādājot pie Džimmija, galvā tikai viena doma: kā tikt prom.
Smags darbs, plus neveselīga atmosfēra kolektīvā. Tie, kas strādāja
ilgāk, bija sava veida “opozīcijā”.