Piecu bērnu vecāki vēlas dzīvot un pelnīt Latvijā.

Zenta Briede. “Latvijas Avīze”.

Santa un Pēteris Dimperi dzīvo Madonas rajona Cesvaines lauku teritorijā, Kočkarēs, Upeslejiešu mājās. Viņi audzina piecus bērnus, Adriāna mācās Cesvaines vidusskolas 6., Adelīna 4., Edijs 2. klasē, Ēriks iet dārziņā, Maksim ir 3,5 gadi.

”Upeslejiešos” mūs sagaidīja Pēteris un Dimperu jaunā paaudze. Lielie dārzā vāca ražu, mazie puikas baudīja rudens priekus: svaidīja pa gaisu nobirušās koku lapas un vārtījās lapu kaudzēs. Pēteris pastāstīja, ka dzīvesbiedre Santa uz dažiem mēnešiem devusies peļņā uz Īriju, bet Santas audžumamma, pensionāre tante Valentīna, kura dzīvo kopā ar Dimperu ģimeni un Santas prombūtnes laikā uzņēmusies rūpes par ēst gatavošanu un kārtību mājās, uz pāris dienām bija devusies uz Latgali kārtot savas pensijas lietas.

Bērni neslēpa, cik ļoti viņi sailgojušies pēc mammas. Mazais Maksis, ar brāli spēlēdami lapu kariņus, ik pa brīdim savā nodabā atkārtoja: ”Gribu mammu.”

Kas piecu bērnu māmiņai Santai licis doties svešumā? Pēteris teic, ka tas bijis vienīgais ātrais risinājums ģimenei ļoti sarežģītā materiālajā situācijā. Nenācies viegli izšķirties par šādu soli, bet citu iespēju nopelnīt Santa un Pēteris ātrumā nespējuši rast. Bērni jālaiž skolā, lielā ģimene jāuztur. Pirms tam ģimenei gluži vai piespiedu kārtā nācies mainīt dzīvesvietu un pārcelties uz ”dziļākiem laukiem”, no tagadējās dzīvesvietas līdz Cesvainei ir 10 kilometri, līdz Madonai – 30 kilometri. Bija jāsāk dzīvot mājā, kas iepriekš ilgāku laiku stāvējusi neapdzīvota. ”Nolaista un izdemolēta. Lai iestiklotu logus un veiktu neatliekamu remontu pirms aukstā laika iestāšanās, vajadzīga nauda. Septiņu cilvēku ģimenei uz katra soļa vajadzīga nauda,” saka Pēteris. Dimperiem ir ganāmpulks, septiņi liellopi, trīs slaucamas govis, viņi gribētu ganāmpulku palielināt, bet ”Upeslejiešos” nav kūts, kur lopus turēt. Vasarā augu diennakti govis un teļi uzturējušies ganībās. Piespiedu Jurģi ģimenei sakrituši vienā laikā ar Pētera iepriekšējās darbavietas – granulu ceha – bankrotu. Tur Pēteris strādājis par mehāniķi un mēnesī pelnījis kaut nelielu, tomēr cietu algu – 150 latus. Nu Pēteris pēkšņi kļuvis par bezdarbnieku. Gribējis iet mācīties par frontālo iekrāvēju vadītāju, Nodarbinātības valsts aģentūra tādus kursus nepiedāvājusi, bet par 40 stundu kursu mācību firma prasot bargu naudu – 600 latus.

Un tad Pēteris izlēmis braukt peļņā. Devies uz Angliju. Pirmoreiz lidojis ar lidmašīnu, pirmoreiz bijis tik tālu no mājām. ”Es biju briesmīgā vietā, vistu fabrikā,” savus viesstrādnieka piedzīvojumus stāsta Pēteris. ”Tā ferma atrodas nevis valsts nomalē, bet pašā vidienē. Smuka tur bija tikai kantora fasāde, apdarināta ar dēlīšiem, kas vesti no Latvijas. Tur gan audzē, gan kauj un pārstrādā vistas. Šausmīgos antisanitāros apstākļos tur dzīvo pusmiljons putnu. Fabrikas īpašnieks mūs sagaidīja ar vārdiem: ”Baltie nēģeri ieradušies?” Tur valdīja neciešama smaka. Apkārt mētājās un dvakoja beigtas un sapuvušas vistas. Netīrs. Vistu mēsli kārtu kārtām. Strādnieku dzīvojamie vagoniņi atradās turpat blakus, un arī tajos ieplūda šausmīgā smirdoņa. Vistas bija apsēduši insekti. Amonjaks acis koda ārā, un man sāka asinis tecēt no deguna. Nopelnīt tur varēja, bet tie apstākļi bija neciešami,” stāsta Pēteris. Saņēmis naudu, Pēteris nopircis lidmašīnas biļeti un atgriezies Latvijā. ”Ja man kabatā būtu bijuši vismaz 300 lati, es būtu sameklējis kādu labāku vietu, bet man naudas pietika tikai biļetei,” stāsta Pēteris.

Pētera peļņā brauciens nebija izdevies, un piecu bērnu saime atkal bija uz sēkļa. Ar 50 latiem bērnu pabalstu naudas mēnesī nav dzīvošana. Sprieduši un prātojuši, ko iesākt. Nolēmuši, ka peļņā dosies Santa. ”Viņa ir drosmīga. Savā laikā nodarbojās ar zirgkopību un jāšanas sportu, krita, piedzīvoja traumas, bet cēlās un trenējās, un strādāja,” stāsta Pēteris. Šopavasar, atstājusi bērnus tēva un tantes Vaļas aprūpē, piecu bērnu mamma devās uz Īriju bagātiem cilvēkiem uzkopt mājas. ”Nekas priecīgs jau tas nav, jo uzkopšanas darbi saistīti ar ķīmiskām vielām, dažādiem tīrīšanas līdzekļiem un veselībai tas darbs ir kaitīgs, taču naudu Santa mums sūta,” piemetina Pēteris.

Prombūtnes mēnešos Santa katru vakaru zvanījusi uz mājām, atgādinājusi mazākajiem bērniem, ka jāklausa lielās māsas. Adriāna un Adelīna ir nopietnas un čaklas meitenes un lieli palīgi tantei Vaļai virtuvē un mājas darbos, bet trīs ziķerus savaldīt nav viņu spēkos. Darbīgi un kustīgi kā ūdenszāles, īpaši jau Ēriks. Pirmais darbos un nedarbos. Ar zēnu audzināšanu noņemas gan māsas, gan tētis, gan arī stingrā un prasīgā tante Vaļa. ”Adriāna un Adelīna ir prātīgas. Ar mākslinieciskiem talantiem apveltītas. Adelīna labi zīmē, taču viņa arī spēlē futbolu un prot gatavot ēst. Adriāna apmeklē mākslas pulciņu,” tā meitenes slavē Pēteris. Kurš tāpat neciešot, ka bērni izmētā mantas un nenoliek vietā. ”Savāciet kurmju rakumu zemi, tā ir laba augsne istabas puķēm,” Pēteris arī mūsu klātbūtnē it kā starp citu dod kārtējo saimniecisko padomu meitām.

Kad raksts jau bija sagatavots publicēšanai, sazvanīju arī piecu bērnu māmiņu Santu. Viņa pēc trīsarpus mēnešiem ir atgriezusies mājās. Kaut arī darbā iekārtošanas firma pavasarī pirms aizbraukšanas solījusi, ka Īrijā Santa pelnīs 1000 latus mēnesī, viņa tur saņēmusi tikai 700 latus. ”Par dzīvošanu bija jāmaksā 60 lati nedēļā. Tā kā strādāju oficiāli, bija jāmaksā nodokļi. Darbadiena ilga no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā, arī sestdienās bija jāstrādā. Man pienākums bija privātmājās uzkopt virtuves un vannas istabas. Darbs saistīts ar ķīmiskām vielām, un no tiem izgarojumiem es saslimu ar sirdi. Reiba galva, sākās sirdsklauves un divas dienas es nevarēju strādāt. Arī piekļūt pie ārsta tur nav vienkārši,” stāsta Santa. Tagad viņa tāpat kā dzīvesbiedrs uzskata, ka darbs jāmeklē tepat Latvijā.

Un tas ir arī Latvijas interesēs. Jo nu taču netrūkst darba devēju, kam vajadzīgi godprātīgi darbinieki. Jāpalīdz tikai abām pusēm satikties. Tāpēc lūdzam atsaukties darba devējus, kuri Santai un Pēterim varētu piedāvāt darbu un algu. Abi labprāt strādātu ar autotransporta tehniku saistītu darbu, jo abiem ir autovadītāja tiesības. Santai – B un C1 kategorijas tiesības, Pēterim – visas, izņemot E kategoriju, un ir arī traktorista tiesības. Viņi arī varētu mācīties un apgūt jaunas iemaņas, ja uzņēmums apmaksātu kursus. Tā kā bērni iet skolā un dārziņā un mazo puiku ir kam pieskatīt, viņi piekristu strādāt arī darbu, kas saistīts ar nedēļu ilgu prombūtni no mājām. Ja varat Santai un Pēterim piedāvāt darbu un iespēju pelnīt un uzturēt ģimeni, zvaniet pa tālruni 29721829.

Raksta pārpublicēšana saskaņota ar “Latvijas Avīzi”.