Prieka un sirsnības piepildīti Ziemassvētki

Ziemassvētku sestdiena Zaļajā Salā atnāca ar nerimstošu lietu un pamatīgu vēju, kas lika atmest pat jebkuru domu par došanos ārā no mājām.
Taču 26.decembra svētdienas rīts uzausa neticami citādāks – mierīgs un saulains, par prieku visiem tiem, kuri bija atsaukušies Kristus Apvienotās draudzes aicinājumam un devās uz mežu, lai kopīgi svinētu Ziemassvētkus.

Nelielajā meža noriņā Dublinas kalnos jau otro gadu pēc kārtas tika turpināta šo svētku tradīcija, kas radās pandēmijas dēļ. Pagājušajos Ziemassvētkos draudze dievkalpojumu un kopā būšanu mežā organizēja tāpēc, ka valstī noteikto ierobežojumu dēļ dievnamā pulcēties nedrīkstēja. Šogad – tāpēc, ka visi atzina, ka šis ir lielisks kopā būšanas brīdis, kam ir jākļūst par ikgadēju tradīciju.
Situācija valstī tieši svētku laikā kļuva vēl neparedzamāka, jo Covid-19 gadījumu skaits pieauga līdz rekordlielam skaitlim. Diemžēl daudzi no tiem, kas plānoja piedalīties Ziemassvētkos mežā, bija spiesti palikt mājās slimības dēļ. Savukārt tie, kas piedalījās, izbaudīja katru kopā būšanas mirkli.
Pēc tam, kad pļaviņā bija iekurts ugunskurs, saklāts galds ar visu sarūpētajiem svētku cienastiem un apkārtējās eglītes bija tikušas pie krāsainiem rotājumiem – āboliem, burkāniem, kartupeļiem un dzijas kamoliņiem, klātesošos uzrunāja Kristus Apvienotās luterāņu draudzes diakons Imants Miezis. Viņš aicināja izbaudīt Dieva radīto pasauli, novērtēt to, ka spējam ieelpot Viņa radīto gaisu, jo esam veseli un dzīvi un varam priecāties. Priecāties par to, ka ir iespēja elpot, smieties, baudīt svētku gardumus un pats galvenais – būt kopā ar savējiem. Svētbrīža noslēgumā pāri sirmajām Dublinas kalnu eglēm izskanēja visu kopīgā lūgšana Mūsu Tēvs debesīs un pēc tam arī dziesmas latviešu valodā.

12►

Prieks mazajā meža noriņā valdīja ik brīdi. Gan kopā ar bērniem ejot rotaļās, gan dziedot, gan minot mūsu senču izgudrotās mīklas. Pieaugušie gan atzina, ka mūsdienu cilvēkam nemaz nav viegli izsekot seno latviešu domu gājienam un pasaules uztverei. Bet mīklu minēšana sagādāja ne tikai ļoti daudz jautrības, bet attapīgākajiem – arī dāvanas. Savukārt bērni rotāja egles, gāja rotaļās, meklēja “pazudušo” dāvanu grozu, uz iesmiem cepa ugunskurā desiņas un maršmalovus, rāpās lielajās eglēs un vienkārši priecājās tā, kā tikai viņi to prot.
Kopā būšanai īpašu jestrumu piedeva draudzes ērģelnieks Artis Ābele, kurš šoreiz muzicēja uz nedaudz mobilāka mūzikas instrumenta – uz akordeona. Pateicoties viņam, gan bērnu rotaļas, gan Ziemsvētku un citas latviešu dziesmas meža norā izskanēja daudz krāšņāk.
Prieks, smiekli, jautrība, sirsnīgas sarunas un jaunas draudzības ir tikai daļa no pozitīvā, kas raksturo šo Ziemassvētku pasākumu. Savukārt vienīgais nelielais mīnuss bija dubļi, kas pēc iepriekšējās dienas lietavām bija pamatīgi. Patiešām neliels, jo gandrīz visi klātesošie bija nodrošinājušies ar gumijas zābakiem vai citiem ūdens necaurlaidīgiem apaviem, bet mazākajiem bērniem dubļu un peļķu izbaudīšana bija papildus prieka avots.
Atvadoties ikviens sacīja – “uz tikšanos šai mežā nākamgad”, bet organizatori, braucot mājup apsvēra ideju vasarā sarīkot talku un šajā meža noriņā izrakt novadgrāvīšus, lai nākamajos Ziemassvētkos tā būtu kaut nedaudz sausāka. Lēmums vēl netika pieņemts, tāpēc – dzīvosim, redzēsim.

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Inguna Mieze.