“Sākumā es pati vēl nebiju norūdījusies…”

Kintija atgriezās Latvijā pirms 2 gadiem ar diviem maziem bērniem pēc 11 Īrijā pavadītiem gadiem.
Bez īpašas iepriekšējas sagatavošanās, nezinot, kāda būs viņu nākotne. Šodien viņa gaiši smaida un saka, ka viss ir labi un ka nedosies prom no Latvijas vairs nekad, tomēr atzīst, ka pirmais pusgads pēc atgriešanās Latvijā ir bijis emocionāli ļoti smags.

“Man liekas, es raudāju katru dienu, zvanīju savām Īrijas draudzenēm, sēžot vannas istabā uz grīdas,” atzīstas Kintija. Toreiz licies, ka tie, kas palika tur, Zaļajā salā, ir tie īstie savējie, nevis tie, kuri tagad ir blakus. Viņa atceras, ka, pat aizejot pie savām draudzenēm uz dārza ballīti, sēdējusi un jutusies kā no citas planētas, pilnīgi neiederīga. Šķitis, ka tur neiederas gan viņa pati, gan bērni.
Mierinājumu Kintija smēlās no Īrijas draudzenes, kura kādu laiku pēc viņas arī atgriezās Latvijā un abām bija līdzīga situācija un pieredze.
Kintija atzīst, ka nav vērsusies pēc palīdzības pie remigrācijas koordinatoriem un visu informāciju atradusi pati, bet ar praktiskajām lietām ļoti daudz palīdzējušas draudzenes.
Viņa stāsta, ka lielākā problēma pēc atgriešanās ir bijusi ģimenes ārsta atrašana. Tā kā viņa dzīvo nelielā Pierīgas ciematā Baložos un visu tur esošo ārstu prakses ir bijušas pārpildītas, nācies ģimenes ārstu meklēt citur. Šobrīd tas, par laimi, ir atrasts Rīgā, Ziepniekkalnā un, lai arī turp ir neērta nokļūšana, Kintija šo problēmu uzskata par atrisinātu.
Viņa saka, ka dzīvesvietas izvēlē nav kļūdījusies, jo šeit tuvumā ir viss, kas ģimenei nepieciešams, ir atbilstoša infrastruktūra un droša vide bērniem, kā arī jauki cilvēki visapkārt.
Dēlam bērnudārzs tika atrasts ļoti ātri, jo nākamajā gadā viņam bija jāsāk skolas gaitas. Meitiņa pirmos 2 mēnešus apmeklējusi privāto bērnudārzu, bet pēc tam, kad Kintija atrada darbu vietējā bērnudārzā, arī mazajai tur tika nodrošināta vieta. Par savu darba vietu viņa saka, ka ir ļoti laimīga par nokļūšanu tieši šeit, jo te sastapusi brīnišķīgus cilvēkus. Sākotnēji viņa darbu uzsāka kā skolotāja palīgs, bet šobrīd Kintija šajā pašā bērnudārzā strādā par pirmsskolas skolotāju, jo ir uzsākusi mācības Latvijas universitātē Pedagoģijas fakultātē. Darbošanās ar bērniem Kintijai ļoti patīk un viņai palīdz arī nelielā iepriekšējā pieredze, kas gūta, darbojoties nedēļas nogales skoliņā Īrijā.

Sarunas laikā viņa vairākkārt saka, ka ir ļoti laimīga un ne mirkli nenožēlo lēmumu atgriezties. Dēlam gan ir grūtāk un viņš joprojām ik pa laikam mammai saka, ka grib atpakaļ uz Īriju. Pēc atgriešanās viņš Kintijai jautājis, kāpēc viņi ir atbraukuši uz Latviju. Uz mammas skaidrojumu, ka šeit ir viņas dzimtene, dēlēns atteicis, ka viņa dzimtene gan nav šeit, bet Īrijā. Mamma atzīst, ka sākumā zēnam Latvijā klājies smagi un nācies iemācīties arī par sevi pastāvēt.
“Sākumā arī es pati vēl nebiju norūdījusies. Īrijā, kur visi apkārt ir pieklājīgi un mīļi, dzīvojām tādā kā burbulī, jutāmies apčubināti un droši. Atbraucot šeit, bija citādāk, nācās daudz ko iemācīties. Tagad arī es varu pateikt pretī, ja vajag. Neilgi pēc atgriešanās bērnu laukumā puikas apsmēja dēlu, jo viņš runāja angliski. Man, protams, emocijas, bet puika nesaprata, ka viņš tiek apsmiets, jo viņš nebija pieredzējis, ka var tā smieties par otru cilvēku. Bet tagad arī dēls ir jau “apbružājies”.” Kintija stāsta, ka skolā dēlam ir ļoti labas sekmes angļu valodā, bet visgrūtāk iet ar latviešu valodu, lai arī tā kopš atgriešanās Latvijā ir krietni uzlabojusies. Nekāda papildus palīdzība valodas apgūšanā skolā viņam netiek sniegta un Kintija atzīst, ka nav pat iedomājusies ko tādu lūgt.
Par spīti tam, ka daži ģimenes locekļi teica, ka Kintija, visticamāk, pēc gada “aizbēgs” atpakaļ, viņa attiecībā uz saviem nākotnes plāniem ir noskaņota pozitīvi. Lai arī finansiāli ģimenei nav klājies viegli un sākumā bieži vien nācies prātot, kā tas var būt, ka Latvijā algas ir krietni zemākas, bet cenas dažkārt ir augstākas nekā Īrijā, Kintija par to nežēlojas. Viņa atzīst, ka ir vairāk jāpiedomā, ko pirkt un no kā atteikties, jo pašai jāapmaksā studijas, bet tas ir paveicams. Daudz palīdz arī mamma, kas dzīvo netālu, un var pieskatīt bērnus, kad viņi slimo, lai Kintijai nebūtu darbā jāņem slimības lapa.
Klausoties jaunās sievietes stāstījumu, var nojaust, ka pēc atgriešanās Latvijā nācies pārvarēt ne vienu vien grūtumu. Bet viņas pozitīvo pieredzi veido vairāki faktori. Vispirms – veiksmīga dzīvesvietas izvēle, atmetot vēlmi dzīvot galvaspilsētā un tā vietā izvēloties nelielo ciematu, kur gandrīz visi viens otru pazīst un kur dzīvo arī vairāki Kintijas draugi. Otra lieta – veiksme satikt īstos cilvēkus. Ne tikai radinieki un draudzenes, bet arī kolēģes un bērnudārza vadītāja balstījušas viņu un iedrošinājušas tiekties augstāk. Bet pāri visam – protams, Kintijas pašas pozitīvā attieksme pret dzīvi un spēja nebaidīties no grūtībām.

Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.

FOTO: baltic-ireland.ie