“Kur es esmu, tur tajā brīdī arī dzīvoju”

Dublinas Tehnoloģiju universitātes Mākslas un dizaina skola (TU Dublin School of Art & Design) ir viena no lielākajām Īrijas augstskolām, kas nodrošina plašu izglītības un pētniecības programmu klāstu vizuālās komunikācijas un dizaina jomā.
Nu jau pusotru gadu šeit savas profesionālās zināšanas un pieredzi studentiem piedāvā latviete, mākslas zinātņu doktore, bijusī Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas asociētā profesore Aija Freimane.

Mēs satiekamies Dublinas Tehnoloģiju universitātes pilsētiņas Grangegorman “austrumu kvartālā”, kur tagad aizrit Aijas darba dienas. Viņa izrāda augstskolas plašās, ērtās un modernās telpas un saka, ka šādā vidē ir patiešām patīkami strādāt.
Dublinas Tehnoloģiju universitāte bija Aijas zinātniskie partneri viņas veiktā pēcdoktorantūras pētījuma ietvaros un viņai jau tad ļoti iepatikās īru miers, koleģialitāte un atbalstošā sirsnība.
“Dažkārt notiek tā kā notiek, un nevar vairs dzīvot pa vecam. Nejauši vietnē LinkedIn ieraudzīju TU Dublin sludinājumu, ka tiek meklēts lektors, un izlasot sapratu, ka tas ir rakstīts gluži kā par mani. Pirmajā brīdī bija šaubas un bažas par to, vai būšu konkurētspējīga, jo esmu pieredzējusi, ka man norāda, ko es kā austrumeiropiete iedomājos. Tiku iedrošināta, ka esmu spēcīga kandidatūra, bet mani nevarēs izvērtēt, ja es “nepiedalos spēlē”. Nolēmu, ka galu galā, sliktākais, kas var notikt, ir tas, ka man pateiks “nē”. Sanāca tā, ka man pateica “jā”.”
Pēc 14 asociētās profesores gadiem Mākslas akadēmijā Aija Freimane kļuva par docenti, lektora asistenti Dublinas augstskolā, un, kā viņa pati nedaudz skumji atzīst, tas bija kritiens akadēmiskajā karjerā.
“Es sapratu, ka esmu pilnīgi jaunā vietā un man viss jāsāk būvēt no jauna, patiesībā no nulles. Neviens mani šeit nezina, izņemot varbūt manu iepriekšējo pieredzi un akadēmiskos sasniegumus.”
Pēc pirmā TU Dublin nostrādātā gada Aija tika augti novērtēta, viņa saņēma paaugstinājumu un tagad ir lektore, kā arī viņai tika uzticēta Erasmus programmas koordinēšana un pētniecības komitejas vadīšana. Tas nozīmē, ka papildus tiešajam darbam ar studentiem ir jāveic arī administratīvais darbs. Augstskolas rektors ir atzinis, ka Aija ir vērtīgs pienesums pasniedzēju komandai. Pēcdoktorantūras un doktorantūras pieredze, ņemot vērā dizaina nišas specifikāciju ir padarījusi Aiju par augsta līmeņa unikālu speciālisti, ko Latvija diemžēl ir zaudējusi.

Viņa stāsta, ka viņas ikdienas pienākumos ietilpst 1-2 lekcijas, kuras ir jāsagatavo augstā līmenī, jāveic administratīvie pienākumi, kā arī ir jāraksta zinātniskie raksti un jāpiedalās konferencēs. Lai pilnveidotu akadēmisko karjeru, Aija turpina arī šeit mācīties, apmeklējot mūžizglītības sertifikācijas kursus, nu jau ir apgūtas trīs programmas. Viņas lasīto lekciju tēmas ir dizaina pētniecības metodes, projektu vadība maģistra un bakalaura programmu studentiem, teoriju seminārs “Dizaina vērtība” un modulis “Sadarbība starp sešām pasaules augstskolām”, viņa ir vadītāja studentu bakalaura darbiem vizuālās komunikācijas, interjera un radošās industrijas vizuālās kultūras programmās. Klausoties visu šo darbu uzskaitījumu, rodas sajūta, ka Aijas diennaktī ir vairāk stundu nekā citiem.
Viņa pati atzīst, ka pirmajā gadā strādāja “otro maiņu” pēc darbalaika beigām, taču drīz saprata, ka kaut kas ir jāmaina un jāatrod laiks arī sev. Tagad viņa pēc darba iet peldēt, uzdejot tango vai pasportot fitnesa zālē.
Aija stāsta, ka augstskolā ir multikulturāla vide un studentus nepārsteidz tas, ka viņu pasniedzēja ir latviete. Pēc Ukrainas kara sākšanās viņa saviem studentiem izveidojusi savu personīgo stāstu par brīvības izpratni un iegūšanu. Stāstu par to, kā astoņdesmitajos gados darbojās folkloras kopā “Savieši”, piedalījās folkloras festivālā “Baltica”, kā arī Baltijas ceļā, kā arī to, ka, sasaistot Īrijas un Latvijas vēsturiskos notikumus, var redzēt saikni un to, ka brīvība un demokrātija ir ļoti trauslas.
Kolēģi neuzdod jautājumus par iemesliem, kāpēc Aija ir Īrijā, bet ir pauduši, ka pieņēmuši viņu, jo viņa ir vislabākā, ka uzticas Aijai un zina, ka viņa izdarīs vislabāko.
“Ja godīgi, man 14 gadu laikā akadēmijā neviens nebija teicis: “Aija, tas ir mūsu ieguvums un ir tik labi, ka tu esi te, esam tik laimīgi, ka tu esi te ar savu pienesumu.” Latvijā saviem draugiem, kas ir uzņēmumu vadītāji, es stāstu, lai viņi saka saviem darbiniekiem, ka viņi ir vērtīgi. Katru dienu to dzirdēt, tas būtu par daudz, bet kritiskajos brīžos man ir ļoti svarīgi dzirdēt, ka esmu īsā laikā kļuvusi par ļoti vērtīgu kolēģi.”
Aija stāsta, ka brīvo laiku vislabprātāk pavada Latvijā, kur dzīvo arī trīs viņas bērni. Ģimenei pieder zemes gabals Mūrmuižā, kur vasarās tiek veidots dārzs un stādītas puķes, bet mājas pagaidām tur nav. Vasaras atvaļinājumu laikā Aija Latvijā organizē mākslas, kultūras un dizaina nometnes bērniem, šovasar tāda notiks jau 27. gadu pēc kārtas.
“Deviņas dienas profesionāļi, draugi strādā ar bērniem un dod radošo prieku un mākslas izpratni. Tie ir Latvijā pazīstami scenogrāfi, mūziķi. Arī bijušie studenti un mani bērni tur tagad strādā.”
Aija atzīstas, ka viņai nav bijis mērķa strādāt ārzemēs, bet situācija vienkārši tāda izveidojās. Viņai ļoti patīk Dublina ar to, ka tā ir zema, te nav vizuālā piesārņojuma un stresa.
“Sabiedrība šeit ir tāda viegla. Pat darbā, ja tev ir daudz ko darīt, tad tas apkārtējais vieglums palīdz.
Droši vien, ka strādāšu šeit līdz pensijai. Mani draugi saka, ka tur, kur tu esi, tur arī jādzīvo. Nedrīkst domāt, kā būtu, ja es būtu citur vai Latvijā. Līdz ar to – kur es esmu, tur tajā brīdī arī dzīvoju.”

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.