“Karbunkulis” ielīgo Jāņus un atskatās uz aizvadīto sezonu

Dublinas tautas deju kopa “Karbunkulis” šajā sezonā ir piedzīvojusi nozīmīgas pārmaiņas.
Par to, kādas tās bijušas un kā viņiem ir gājis, pārrunājām mūsu tikšanās reizē jautrā un sirsnīgā pasākumā, kad karbunkulēni (kā viņi paši sevi bieži vien dēvē) ielīgoja Jāņus.

Daudziem droši vien nav palicis nepamanīts fakts, ka no šīs sezonas sākuma “Karbunkulim” ir jauna vadītāja Digna Miščenko. Viņa daudzus gadus pati ir bijusi šīs kopas dejotāja un vada arī bērnu tautas deju kopu “Dzirnaviņas”. Kad pagājušajā vasarā pēc Dziesmu svētkiem no “Karbunkuļa” pēc septiņpadsmit aizvadītām sezonām atvadījās ilggadējā vadītāja Solveiga Slaidiņa, gluži loģisks bija lēmums, ka vadību pārņem Digna.
Uz jautājumu, kā ir aizvadīta pirmā sezona kā vadītājai, viņa atbild, ka tā vienkārši paskrēja, jo pasākums sekoja pasākumam.
“Bijām gatavi uz to, ka pēc Dziesmusvētkiem būs samazinājums dalībnieku skaitā. Taču jaunieši, kuri bija pirms tam teikuši, ka pēc svētkiem no “Karbunkuļa” aizies, tomēr visi palika un vēl daži pienāca klāt. Bija liels prieks, ka arī puiši palika. Kas nostrādāja? Mēs daudz runājāmies, bijām kopā ne tikai zālē, mēģinājumos, bet arī ārpus tā. Mums bija Ziemassvētku pasākums, kurš visus ļoti satuvināja, kur jaunieši atkal viens otru atrada. Bija brauciens uz Latviešu kultūras dienu Birmingemā, kur jaunieši satuvinājās vēl vairāk. Viņi tagad ir kā viens kodols. Ir sajūta, ka mums ir divi sastāvi – zelta un jaunais “Karbunkulis” .”
Ikvienai mākslinieciskās pašdarbības kopai ne vien diasporā, bet arī Latvijā ir pazīstama šī tendence, ka dalībnieki sasparojas un to skaits pieaug pirms Vispārējiem Dziesmu un deju svētkiem Latvijā, bet pēc tiem vērojams pamatīgs pieklusums. Taču “Karbunkulim” ir izdevies šo tendenci lauzt, jo dejotāju pulks dažu mēnešu laikā ir kļuvis daudz kuplāks.
Digna atzīst, ka sezonas sākumā, no Solveigas Slaidiņas pārņemot vadību, bija gatava, ka jaunie puiši aizies, tāpēc bija izveidots tā saucamais backup plāns.
“Sāku jau piemeklēt solo pāru dejas, divu, četru pāru dejas. Lai kā negribējās, bet bija jāsāk visu pārplānot. Bet nekā! Jauniešiem iedevām atvaļinājumu Ziemassvētku periodā un janvārī visi strīpiņā bija atpakaļ. Turpinājām strādāt. Martā atgriezās Dace un Gatis, mūsu “vecie” dejotāji un pievienojās arī jauni. Visiem bija pozitīvs šoks par to, ka šajā pēc Dziesmusvētku laikā, kad visos kolektīvos ir jūtams pamatīgs atslābums, mums ir milzīgs dejotāju pieplūdums, nu mums ir 11 pāri.
Bija jāmeklē šuvējas, audējas, bija jāšuj brunči, lai varētu visus “apģērbt”, lai nebūtu tā, ka tērpu trūkuma dēļ, kāds netiktu uz skatuves.”

Ir saprotams, ka šīs ir patīkamas rūpes, par ko nav iemesla sūdzēties. Bet Digna arī nesūdzas ne par ko. Jautāta, vai šīs sezonas laikā ir pieredzēti kādi grūtumi, viņa brīdi domā, pasmaida un saka:
“Mūsu vienīgā problēma šobrīd ir mēģinājumu telpas. Esam tik daudz, ka nu jau tā ir gandrīz spiesta lieta – atrast lielāku zāli. Līdz šim mēģinājumi notika fitnesa centrā, kurā fiziski vairs nesatilpstam un kur apstākļi nav piemēroti – ziemā mēs salstam, vasarā svīstam, trūkst gaisa. Līdz ar to mēģinājumi nav kvalitatīvi. Esam sākuši meklējumus, bet pagaidām nav rezultāta. Gribētos arī atrast telpas tuvāk Dublinas centram.”
Mūsu saruna ievirzās arī par “Karbunkuļa” nākotnes plāniem. Deju kopa ir darbīga un augoša, un ir skaidrs, ka tā nezaudēs savu nozīmīgo vietu latviešu diasporā ne vien Īrijā, bet arī citās Eiropas valstīs.
Digna stāsta, ka pasākumi līdz pat rudenim ir jau saplānoti: “Tuvākais mums ir piedalīšanās folkloras festivālā Grieķijā. Jūlija sākumā 5 puiši un 10 meitas dodamies turp uz trīs dienu pasākumu. Ar to tad noslēgsim šo sezonu. Atsāksim droši vien augusta beigās vai septembra sākumā. Jau zināmie notikumi, kuros mums jāpiedalās, ir ikgadējais gardēžu festivāls oktobrī Kilkenny, kur piedalāmies jau daudzus gadus, novembrī Latvijas valsts svētku pasākums un arī ikgadējais International Cahrity Bazzar, kur mūs parasti dejot uzaicina mūsu vēstniecība. Kad būs zināma programma, sāksim gatavoties ELKS III, kas notiks nākamgad Bradford pilsētā Anglijā. Pēc tam svētki Eslingenā, Vācijā un esam sākuši apdomāt iespēju uzdejot arī Amerikā. Un tad jau jāsāk plānot, kā atzīmēsim “Karbunkuļa” divdesmit gadu jubileju, jāizdomā koncepts, ko mēs paši gribam. Uz šo jubileju, ko atzīmēsim 2026.gadā, plānojam izveidot savu īpašo “goda tērpu”. Idejas jau ir, bet vēl viss ir procesā. Esam noskatījuši vienu Kurzemes tautas tērpu, kurš ir ļoti skaists pēc krāsām un atbilst mūsu raksturam. Baidījāmies par to, ka tas varētu būt stilizēts, taču noskaidrojām, ka tāds tautas tērps tiešām pastāv. Esam sākuši ievākt informāciju – vai tam audums ir jāauž, vai var izmantot gatavos, mums gribas pareizu tērpu, lai tas būtu autentisks.”
Zinot, ka pārmaiņas ietekmē ikvienu kolektīva locekli, jautāju “Karbunkuļa” prezidentei Ingai Rudzinskai, kādas ir viņas sajūtas šīs sezonas noslēgumā.
Inga atbildēja: “Kolektīvā ir atgriezies tāds pirmatnējais prieks par to, ko mēs darām. Mēs esam šogad pieredzējuši lielas pārmaiņas – mums ir cita vadītāja, ir pienākuši klāt ļoti daudz jaunu cilvēku, ir jaunas vēsmas, ir jaunas dejas. Nenoliedzami, mēs jūtamies savādāk. Mums kopā gribas ceļot, kaut kur braukt, tusēties, mums gribas būt kopā. Mēs nesanākam kopā tikai lai nodejotu, bet gribam būt kopā arī ārpus dejas, esam kļuvuši ģimeniskāki. Varbūt tāpēc, ka tagad “Karbunkulī” ir ģimenes, arī dejotāju otras pusītes vēlas vairāk iekļauties. Pārsteidzoši ir tas, cik daudzi grib piedalīties, grib braukt, kad mēs organizējam kādus izbraukuma pasākumus. Agrāk bija grūtāk, bet tagad kolektīvā ir parādījies jauneklīgums. Digna, lai arī ir prasīga, visu prot panākt ar vieglumu un prieku. Redzu, kā jaunie dejotāji cenšas būt līdzīgi “vecajiem”, viņi ļoti cenšas mācīties, lai viņus ieliek dejās.”
Vērojot jautro ielīgošanas burzmu, kurā organiski sadzīvo gan “Dzirnaviņu” dalībnieki, gan karbunkulēni, gan viņu ģimenes locekļi – bērni, vecāki, omītes un arī suņi, nevarēja nepamanīt to, cik ļoti viņiem visiem patīk būt kopā. Sirsnīgas sarunas, mielošanās ar svētku galda gardumiem, dziesmas, dejas, jautrais “dvieļbols”, joki un pat bērnu nobrāztie ceļgali radīja ārkārtīgi pozitīvu, sirsnīgu un prieka pilnu atmosfēru.
Nav nekādu šaubu par to, ka “Karbunkulis” ir ļoti veiksmīgi pārdzīvojis lielo pārmaiņu laiku un tā izaugsme neapstāsies.

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.