“Ir jābūt uz vietas, lai to visu izjustu!”

Braucot pa Īrijas un citu Eiropas valstu lielceļiem, skatienu bieži vien piesaista “uztjūnētās” kravas automašīnas, kas izdaiļotas ar dugām, buferiem, papildus gaismām, košiem uzrakstiem un daudz ko citu. Pirms dažām dienām Latvijā, Engures Zvejnieku svētku ietvaros notika tālbraucēju šoferu saiets un automašīnu parāde ar dalībniekiem ne vien no Latvijas, bet arī no citām valstīm, tostarp, no Īrijas.

Izklausās neticami, bet fakts – savu skaisto balto VOLVO fūri uz šo pasākumu bija aizvedis Īrijā strādājošais Ģirts Miltovičs. Ne velti, kad viņš 13.jūlijā pulksten 4 no rīta ieradās Engurē, pasākuma organizatori Ģirtu sagaidīja ar ovācijām un sajūsmas saucieniem.
Ģirts portālam pastāstīja, ka Īrijā dzīvo jau kopš 2007.gada un strādā par tālbraucēju šoferi Donegal bāzētā uzņēmumā G.QUINN International Transport UK Ltd. Viņš sacīja, ka bez kompānijas īpašnieka Gerald Quinn atbalsta nekad nebūtu Engures pasākumā nokļuvis. Ģirts parādījis bosam video no pagājušā gada saieta un viņš piekritis palīdzēt saorganizēt nokļūšanu Latvijā.
“Vispirms boss man sadabūja gaļas kravu, kas bija jāved uz Dāniju un Zviedriju, no turienes – kravu uz Latviju. Ceturtdien biju jau Latvijā un vēl līdz sestdienai pucēju savu auto – liku vēl dažādas skaistumlietas, mazgāju, pulēju. Vislielākais paldies no manis Gerald Quinn par visu, bez viņa piekrišanas un atbalsta man nebūtu iespējas tikt līdz Engurei.“

Ģirts ar sajūsmu stāsta, cik daudz cilvēku bija ieradušies Engurē, vēroja kravas automašīnu parādi cauri pilsētai un piedalījās visos Zvejnieku svētku pasākumos. “Es nevarēju iedomāties, ka Latvijā uz šādu pasākumu varētu būt tik daudz cilvēku.”
Dalībnieku automašīnas tika arī vērtētas un Ģirts ar savu VOLVO saņēma balvu kā vistālāko ceļu mērojušais dalībnieks.
Jautāts, kāpēc viņš šādas diezgan neprātīgas lietas dara, Ģirts dedzīgi saka: “Emocijas! Tās ir tik lieliskas emocijas! Tas ir neaprakstāmi, ir jābūt uz vietas, lai to visu izjustu! Tie ir arī jauni draugi. Mums, tālbraucējiem, jau tā dzīve ir diezgan specifiska – nedēļām un mēnešiem neesam mājās, vandāmies pa visu Eiropu. Labi, ka mums ir tādas otrās pusītes, kas mūs šādus pacieš un atbalsta. Pazīstamie latvieši, kas Īrijā brauc uz fūrēm, un citi paziņas gan man teica, ka esmu traks, bet tas nekas! ”
Lai arī atbilde jau manā prātā ir skaidra, tomēr pajautāju: “Vai brauksiet atkal?”
Un Ģirts atbild: “Noteikti braukšu atkal! Mums, trīs vīriem ir ideja samesties kopā un iegādāties savu fūri, ar ko piedalīties šādos pasākumos. Vienam tas nav paceļams, jo izmaksas ir ļoti lielas, bet trijatā, pamazām, soli pa solim mēs varētu to automašīnu uztaisīt kā īstu “konfekti”.”
Klausoties Ģirta sajūsmas pilnajā un sirsnīgajā stāstījumā, prātā ienāk sensenais teiciens, ka trakajiem pieder pasaule. Jādomā arī par to, ka šī pasaule būtu daudz labāka, ja šādu pozitīvu “trako” būtu vairāk. Paldies Ģirtam par iespēju nedaudz ielūkoties šajā savdabīgajā lielceļa milzeņu pavēlnieku pasaulē!

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.