“Es jūtu, ka varu uzrunāt cilvēkus”

Māksliniece Maruta Burtniece ir dzimusi Cēsīs, bet dzīvo Īrijā kopš 2002.gada, kad atbrauca šurp ar konkrētu mērķi – strādāt un nopelnīt naudu abu dēlu izglītībai.
Abi puiši nu jau ir izmācījušies un devušies pastāvīgā dzīvē, bet mamma joprojām dzīvo te, Kilkenny pilsētā, un ir atradusi skaistu un radošu aizraušanos – glezniecību.

Zīmēt Marutai patika jau kopš bērnības, bet ar otām, krāsām un audeklu viņa nopietni sadraudzējās Īrijā.
“Latvijā strādāju Baložu pilsētas kultūras namā par māksliniecisko noformētāju, bet šeit – par floristi- dizaineri. Runājot ar līgavām par ziedu pušķiem un kompozīcijām kāzām, es daudz skicēju, lai palīdzētu klientiem izprast, kā izskatīsies pušķi un telpu noformējums.
Tad vienā vasarā, pirms 9 gadiem, kad dārzā bija saziedējušas brīnišķīgas rozes, man gribējās to skaistumu iemūžināt, un es nopirku audeklu, molbertu un akrila krāsas, izgāju dārzā un gleznoju. Vīrs paskatījās, atzinīgi novērtēja un pamudināja turpināt.
Vēlāk saņēmu arī pirmo pasūtījumu – apgleznot kāda klienta vīna pagraba sienas. Mans vīrs ir arhitekts Peter O’Donnel, un tajā laikā viņš restaurēja Viktorijas laika muižu Dublinā. Mana interese par mākslu pieauga, un es iestājos Kilkenny Ormonde College Fine Art kursā, kuru pabeidzu ar izcilību.”
Kopš tā laika Marutai vienmēr līdzi ir pildspalva, krāsainie zīmuļi, akvareļa krāsas un skiču klade. Māksliniece stāsta, ka viņai patīk ķert mirkļus, ikdienišķas ainavas, cilvēkus, dzīvniekus, puķes un dabas skatus, bet lielajām gleznām viņa izmanto eļļas krāsas un jauktu tehniku.
Jautāta, kas viņu iedvesmo gleznu radīšanai, māksliniece atbild, ka visvairāk iedvesmas ir guvusi no sava tēva.
“Es varēju stundām klausīties viņa stāstos un skicēt viņu ierastajā vidē – virtuvē, istabā vai pagalmā. Man ir vairāk nekā simts skices ar tēvu. Vēl mani ļoti iedvesmo skaisti ziedi un dabas skaistums. Kad tēvs nomira, es vairs nevarēju gleznot. Iedvesma beidzās. Izstāde tuvojās. Domāju, ka izstāde būs jāatceļ. Gadījās, ka iegāju veikalā un ieraudzīju, kā vietējais puķu audzētājs pārdod brīnišķīgas, spilgti oranži rozā peonijas, kas tikko vērās vaļā. Nopirku, atnesu mājās, un viņas sāka vērties vaļā, uzplauka lielas galvas kā cepešbļodas. Nebiju tādas redzējusi. Ņēmu krāsas un audeklu un gleznoju visu nedēļu. Ziedi mainīja krāsu no spilgtas līdz bālam, caurspīdīgam persiku tonim. Gleznoju, līdz pēdējā ziedlapa nobira. Tā radās izstāde “Capturing The Moment”.”
Īrijā Maruta ar savu mākslas darbu izstādi jau trīs gadus pēc kārtas ir piedalījusies Kilkenny Arts Week festivālā. 2022.gadā izstādes nosaukums bija “Summer Flowers”, 2023.gadā – “Metamorphosis”, bet šogad – “Capturing The Moment”. Māksliniece uzsver, ka viņai ir svarīgi parādīt savus darbus un dalīties ar tiem.
“Es jūtu, ka varu uzrunāt cilvēkus ar kādu dabas skatu vai notikumu. Man patīk radīt interesi par gleznā attēloto. Patīk, ka cilvēki izvēlas manus darbus savam interjeram un dalās ar emocijām, ko šie darbi sniedz. Ļoti patīk, ja cilvēki pasaka, ko jūt, skatoties uz manu gleznu. Man bija viena ļoti skaista vasaras puķu glezna, kurā es gleznoju to, ko tajā brīdī sajutu apkārt – ziedošo krūmu smaržas, vasaras vēju, kas aiznesa pieneņu pūkas pa gaisu. Cilvēks, kam tika šī glezna, zvanīja man un teica, ka glezna palīdz grūtā brīdī atgūt spēku un dod cerību izārstēties no slimības.”

Latvijā mākslinieces gleznu izstāde “Ar mīlestību no Īrijas” notika 2021. gada septembrī Baložu pilsētas kultūras namā. Toreiz Marutu piedalīties uzaicināja kultūras nama direktore Ilze Reinholce, bet izstādi atklāja Īrijas vēstniece Latvijā Eimear Friel. Izstādē varēja aplūkot gleznu izlasi ar Marutas agrākajiem darbiem – Īrijas ainavām, ziediem un portretiem.
Uz jautājumu, ko māksliniece vēlas pateikt ar saviem darbiem, viņa atbild, ka ar savām gleznām un skicēm grib izteikt, cik svarīgas ir mūsu tradīcijas un kopā sanākšana, cik svarīgi ir atcerēties un apciemot mūsu mīļos vecos cilvēkus, vēlas pateikt, ka jāpriecājas par dabas daudzveidību un skaistumu, kā arī vajag dalīties ar ceļojumu iespaidiem.
Viņa saka, ka Īrijā mākslas vidē nekad nav izjutusi kādu īpašu attieksmi dēļ tā, ka ir ārzemniece. Maruta atceras, ka viņas iedzīvošanās Zaļajā salā noritējusi ļoti mierīgi, jo vietējie iedzīvotāji bijuši pretimnākoši, draudzīgi un izpalīdzīgi, viņu atbalstījuši un palīdzējuši iejusties.
Viņa saka, ka neatceras īpašas grūtības, izņemot to, ka ļoti ilgojās pēc Latvijas ēdieniem – rupjmaizes, dzērvenēm, biezpiena un gardajām kūkām un pīrāgiem, bet reiz piedzīvoja problēmas ar zobārstu.
“Vistrakāk laikam bija tad, kad man sāpēja zobs. Zobārsts teica, ka to nevar izraut bez apdrošināšanas, bet tā sāk darboties tikai pēc pusgada. Tad jānoorganizē speciālists no Dublinas, un tas maksās apmēram 800 €. Izrakstīja man ļoti spēcīgas narkotikas pret sāpēm. Es palasīju aprakstu un sapratu, ja tās lietošu pusgadu, palikšu par narkomāni. Mani izglāba ceļojums uz Lanzaroti, kas bija rezervēts labu laiku pirms tam. Aizlidoju, atradu zobārstu, un mans zobs tika izrauts, jaunai Spānijas zobārstei trallinot, un par 100 €.”
Viņa piebilst, ka sākumā šeit grūti bijis pierast pie tā, ka vasara tā arī nekad nepienāk – pēc pavasara gaidi un gaidi, bet klāt jau rudens!
Maruta apņēmīgi saka, ka turpinās gleznot to, kas viņai sanāk, būs priecīga, ja gadīsies kāds pasūtījums, arī turpmāk piedalīsies Kilkenny Arts Festival un ķers momentus savā skiču blokā un dalīsies ar tiem savā Instagram profilā @Maruta_O’Donnell_Art.
“Nākotnē es gribētu sarīkot piemiņas izstādi savam tēvam, viņš nodzīvoja garu mūžu un ir kā vēstures grāmata jaunajai paaudzei. Man ir trīs klades ar viņa stāstiem, kas ilustrēti ar maniem zīmējumiem.”
Vectēva novēlējumu jaunajai paaudzei ir iemūžinājis arī Marutas jaunākais dēls Ivars, kurš ir pabeidzis Dun Laoghaire Institute of Art, Design and Technology Dublinā un tagad dzīvo Spānijā. Viņš savu vectēvu Latvijā apciemoja šī gada jūnijā.
Arī Marutas vecākais dēls Edgars tāpat kā mamma dzīvo un strādā Kilkenny pilsētā un arī viņam nav sveša mākslas pasaule, jo puisis ir beidzis Lietišķās Mākslas koledžu Rīgā.

FOTO: baltic-ireland.ie
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.