“Sliedes” radošajā nometnē noslīpē divas izrādes

Aizvadītajā nedēļas nogalē Īrijas latviešu teātris “Sliedes” devās uz savu radošo nometni Ziemeļīrijā, kur divas dienas strādāja pie divu lugu iestudējumiem. Abas izrādes vispirms ieplānots 5.oktobrī parādīt pašmāju skatītājiem Portlaoise pilsētā, bet nedēļu vēlāk – Pasaules Latviešu amatieru teātru savienības (PLATS) rīkotajā ikgadējā festivālā “PLATS solis”, kas notiks Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā.

Šajā sezonā pie skatītājiem nonāks Sandras Bondarevskas luga “Dublinas Pētersoni”, ko režisē pati autore, kā arī bērnu izrāde “Mazā Raganiņa”, kuru pēc Otfrīda Preislera darba motīviem iestudējusi režisore Baiba Gaigra.
Teātra “Sliedes” aktieru trupa ir liela un šajā sezonā ir sadalīta divās daļās – “Dublinas Pētersonu” sastāvam mēģinājumi notiek Lutherhaus, Dublinā, bet “Mazās Raganiņas” aktieri tiekas skolā Ashbourne. Tas nozīmē, ka ikdienā viņi gandrīz nesatiekas, tāpēc divu dienu kopā būšanu uztver ar lielu prieku.
Sestdien un svētdien abu iestudējumu aktieru sastāvs kopā ar režisorēm un tērpu mākslinieci un scenogrāfi Santu Siliņu radoši darbojās, lai noslīpētu pēdējās nianses pirms pirmizrādēm. Tika precizētas mizanscēnas un tērpu detaļas, neskaitāmas reizes izdejotas horeogrāfijas, dziļāk izpētīti tēlu raksturi un strādāts pie tekstu atcerēšanās un arī izrunas.
Teātra vadītāja un režisore Baiba Gaigra atzīst, ka izrāžu tapšanas procesā visgrūtākās ir divas lietas. Pirmā – atrast un izvēlēties lugu, ko iestudēt, bet otrā – mazais laiks, ko ir iespējams veltīt mēģinājumiem. “Šādas nometnes, kad 2 dienu laikā ir apmēram 12 stundu mēģinājums, pastumj izrādi platu soli uz priekšu gatavībā. Divas nometnes dienas bija ļoti produktīvas. Mēs paspējām izdarīt ļoti daudz. Izrāde ir salikta kopā un ir gatava nodošanai mazo un lielo skatītāju vērtējumam,” sacīja Baiba.
Režisore Sandra Bondarevska atzīst, ka nometnes vienmēr ir vērtīgas, bet šī, ņemot vērā, ka tuvojas pirmizrādes, bija īpaši vērtīga. Viņa saka, ka vienmēr var teikt, ka var izdarīt vairāk un labāk, bet šajās divās dienās patiešām tika izdarīts ļoti daudz.
“Aktieri strādāja ar milzīgu atdevi un nometnes beigās bija ļoti noguruši, bet tas bija, es ļoti ceru, patīkams nogurums gan viņiem, gan man. Es gribu teikt, ka aktieri ļoti iedziļinājās tajā, ko viņi dara, viņi ārkārtīgi interesējās par to, kas bijis pirms lugā atainotā notikuma, kāda ir šo viņu atveidoto tēlu vēsture, cenšoties iepazīt savus varoņus no daudzām pusēm. Izrāde faktiski ir par attiecībām, par cieņu, mīlestību, apbrīnu, par to, ka cilvēks var būt par kaut ko neapmierināts vai dusmīgs, vai tieši otrādi – par kaut ko ļoti, ļoti priecāties. Tās faktiski ir tās cilvēciskās emocijas, kuras es gribēju parādīt uz skatuves. Nevis kaut kādus vēsturiskus faktus, bet emocijas. Protams, šeit ir arī stāsts par attieksmi pret notikumiem. Par to, kā katrs no šiem cilvēkiem, šiem tēliem izrādē reaģē uz notiekošo, ja darbība notiek uz attiecīgu notikumu fona.

Tā situācija, par ko stāsta izrāde, patiesībā tajā laikā bija ļoti patriotiska. Parādīt patriotismu uz skatuves, lai tas nebūtu banāli, nav nemaz tik vienkārši. Un man liekas, ka mums ir izdevies panākt to, ka šī izrāde nav banāla. Šobrīd man izskatās, ka, jā, izrāde ir gatava.”
Arī visi uzrunātie aktieri pauda, ka šādas nometnes ir ļoti vērtīgas gan padarītā darba, gan grupas saliedēšanas ziņā, kā arī, ka tajās plecu pie pleca var atgūt vasaras periodā iekavēto, strādājot ar pilnu atdevi.
Indra Jākobsone sacīja, ka nometnē tiek paveikts darbs, kas darāms tikai visai komandai kopā – noslīpētas tās izrādes vietas, ko grūti vienam pašam mājās izdarīt.
“Tā ir iespēja izjust vienam otra plecu un katru mazāko niansi precīzāk atstrādāt vēlreiz un vēlreiz. Darbs vairāku stundu garumā un divas dienas pēc kārtas dod lieliskus rezultātus. Daudz labākus, nekā tiekoties vienreiz nedēļā vai pat reizi divās-trīs nedēļās. It īpaši tāpēc, ka vasaras laiks bija ļoti liels pārtraukums mums. Tieši šī nometne mums palīdzēja saspēlēties, sastrādāties un novest visu līdz baudāmam rezultātam ne tikai skatītājiem, bet arī mums pašiem. Jo ja mums nav tā gandarījuma un emociju, ko mēs paši izjūtam, spēlējot uz skatuves, mums nav, ko nodot tālāk skatītājam. Mums pašiem ir jānotic visam tam, kas notiek tajā brīdī uz skatuves.”
Aija Karpova pauda, ka nogurums pēc nometnes bija milzīgs, bet teātra kolēģu klātbūtne un atbalsts lika aizmirst bēdas un mazināja pat sāpes.
“Mēs visi bijām kopā. Visas “Sliedes”. Beidzot! Un tas bija ļoti jauki. Jo patiešām esam paspējuši sailgoties, gan viens sastāvs, gan otrs.”
Sestdienas vakarā, protams, notika kopīga vakarēšana pie pašu bagātīgi klāta galda, kā jau pie latviešiem. Par spīti nogurumam – ar smiekliem, jokiem, sirsnīgām sarunām un vienam otra “pavilkšanu uz zoba”.
Bet noslēdzās nometne svētdienas vakarpusē ar simboliskām pirmizrādēm. Abi sastāvi ietērpās kostīmos un rādīja savus iestudējumus viens otram. Ar lielu atbildības sajūtu un trīsošām sirdīm, atzīstot, ka satraukums, spēlējot savējiem, ir pat lielāks, nekā tad, kad tavu veikumu uz skatuves vērtē skatītāji.
Redzot to, cik daudz gan finansiāli, gan emocionāli, gan darba un laika ziņā tiek ieguldīts izrādēs, gribas ticēt, ka teātri mīlošie Zaļās Salas latvieši atnāks novērtēt rezultātu, pirmizrāžu dienā piepildot skatītāju zāli līdz malām.
Biļetes uz abām izrādēm ir vēl nopērkamas, tās notiks 5.oktobrī Dunamise Arts Centre, 23 Church Street, Portlaoise, County Laois, R32 VKT3.
“Mazā raganiņa” sāksies plkst. 18:00, biļetes nopērkamas te.
“Dublinas Pētersoni” sāksies plkst. 19:15, biļetes nopērkamas te.

Attēls: No “Sliežu” arhīva
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.