“Eiropas Sejas”.

Portāla baltic-ireland rīcībā ir nonākusi informācija, ka šajās dienās Īrijā uzturas dokumentālās filmas “Gesichte Europas” (”Eiropas Sejas”) veidotāji no Vācijas. Tāpat mūsu rīcībā ir informācija, ka sižets tiks balstīts uz latviešu sievietes smago dzīvi Īrijā un Latvijā “pamestiem” bērniem. Kam tas ir izdevīgi? Kas ir uzvedinājis vāciešus uz tādām domām?
Zīmīgi, ka vācieši ir sākuši interesēties par latviešiem Īrijā trīs mēnešus pēc Laimas Muktupāvelas romāna ”Šampinjonu Derība” (”Das Champignonvermächtnis”) iznākšanas vācu valodā.

Viena no “Eiropas Sejām” būs mūsu tautiete Ilva Priedīte, kura Īrijā dzīvo un strādā no 2007. gada septembra, bet viņas četri bērni ir palikuši Latvijā. Vecākais dēls, kuram 23. jūnijā paliks 19. gadi, arī kādu laiku dzīvoja Īrijā. Filmas veidotāji jau ir bijuši Latvijā un tikušies ar Ilvas bērniem. Tagad tulka klātbūtnē tiks intervēta pati Ilva.

Ilva Priedīte portālam baltic-ireland stāsta par savu dzīvi Īrijā:
“Sākums bija ar gliemežiem (slavenajiem) saistīts……ļoti smags darbs, ja ņem vērā, ka neskatoties uz laika apstākļiem, ir jābrauc naktī un dienā, lietū un reizēm arī salā…..ļoti smagi…..to es jūtu vēl tagad, jo no muguras disks griežās laukā. Tad meklēju citu iespēju nopelnīt, jo ar to naudu nevarēju sevi uzturēt, kur nu vēl bērnus. Atradu darbu angārā. Bija jāgriež un jātīra puravi. No turienes pēc mēneša tiku atlaista, jo nepratu īriem “rokas laizīt”. Paši gan teica, ka par lēnu strādājot, bet tā nu nebija, jo bija tādi, kas vēl lēnāk strādāja, bet tie vienkārši prata liekuļot ar īriem, bet es neesmu no tām. Es daru savu darbu un lieki mēli nekulstu. Jā, mans mīnuss ir tas, ka neprotu valodu, jo gliemežus lasot, to nevajadzēja – visi bija latvieši. Tagad strādāju dārzniecībā pie puķēm. Šoreiz vismaz maksā minimālo stundas algu, ne tā kā tas bija iepriekšējā darba vietā, kur maksāja 7 eiras par stundu. Par virsstundām arī tur nemaksāja. Tagad viss būtu kārtībā, jo darbs kaulus īpaši nelauž, ja neņem vērā manu slimo muguru. Žēl tikai, ka stundas maz sanāk, jo jāstrādā no plkst. 8.30 līdz 17.00. Sestdienas un svētdienas brīvas.”

Portāla jautājums: “Vai jūs zināt, kāpēc vācieši savai filmai izvēlējās tieši jūs?”
Ilva Priedīte: “Kas un kā ir par mani uzzināts – pati nezinu, jo tādas sievietes, kas ir spiestas uzturēties ārpus Latvijas robežām, lai uzturētu bērnus, ir ļoti daudz. Laikam mani bērni iepatikušies, jo arī pie viņiem vācieši ir bijuši. Vācieši gribot zināt, kā latvieši dzīvo Īrijā. Tiešām neko par to visu nezinu, esmu apjukusi, bet pie reizes – patīkami pārsteigta, ka kādam interesē, kā es dzīvoju, jo parasti ir jāuzklausa pārmetumi par to, kā es varot pamest beernus, bet vai kādam tas interesē, ka mana sirds lūst no skumjām pēc viņiem. Man ir uz pasaules pašas labākās meitiņas un, lai viņām sniegtu to, kas nepieciešams, esmu spiesta uzturēties šeit Īrijā.”

baltic-ireland šajā sakarā uzklausīja arī vāciešu pieaicināto tulkotāju, kura ir viena no mums – Īrijas latviete:
“Mums, Īrijas latviešiem, neļauj un neļauj dzīvot mierīgi, rūpēties par saviem bērniem un vecākiem, strādāt un plānot savu nākotni. Daudzi no mums ir atbraukuši šurp nevis peļņā (tādēļ mūs joprojām stūrgalvīgi sauc par viesstrādniekiem), bet gan lai IZDZĪVOTU, lai veidotu savu dzīvi tādu, kas būtu Cilvēka cienīgi.
Protams, sākumā nevienam neklājas viegli, taču tas nenozīmē, ka mēs VISI sākām ar sēnēm (un kas tur ir tik slikts?..) vai gliemežiem, ka netiekam vaļā no stereotipiem, kādus ir radījuši tie, kuri uz īsu laiku “ieskrējuši” Īrijā, lai nodemonstrētu savu nenovīdību pret mums un pret valsti, kura mums ir devusi vairāk iespēju nekā mūsu dzimtā zemīte.
Izlasot komentārus portālā, to pašu nenovīdību, tikai citā kontekstā, “redzu” mūsu savstarpējās attiecībās. Zirnekļa sindroms kā tāda apsēstība ar skaudību un pašpārliecinātību neļauj mums atrast ceļu uz otra dvēseli, uz citu sāpēm vai gandarījumu par paveikto. Tā vietā, lai priecātos par tautiešu panākumiem un atbalstītu centienus pēc labestības un iejūtības, daudzi no mums, to neapzinādamies, palīdz rijīgajam un glumajam zirneklim pīt savus tīklus tumšākajās un putekļainākajās vietās, labi zinot, ka noteikti atradīsies lētticīgas “mušas”, kas iekļūs šajos tīklos.
Rakstu šīs rindas ne tāpēc, ka man nav, ko darīt. Parasti atturos arī no komentāriem. Taču šoreiz nespēju klusēt, jo kārtējā filma par mums (lai gan tikai epizodiski) ir aplama no visiem viedokļiem.
Vācijas TV gatavojas uzņemt filmu “Gesichte Europas” – “Eiropas Sejas.” LATVIEŠA SEJA (šoreiz, cik man zināms, LATVIETES) kārtējo reizi būs apsmiņķēta ar negācijām. Koptēlā mēs būsim redzami kā cilvēki, kuri pamet savus bērnus Latvijā un domā tikai par sevi, par savu bezatbildīgo viesstrādnieka dzīvi Īrijā. Bet vai TĀDA ir vienīgā PATIESĪBA?
Es mēģināju filmas veidotājiem izteikt savas domas par Latvieša Seju Īrijā, ieteikt parunāt ar ģimenēm, kuras audzina bērnus šeit un dzīvo laimīgi, taču pagaidām mans piedāvājums nav atradis dzirdīgas ausis. Iespējams, ka atrastā sieviete īsti nezina, kāpēc viņu vēlas intervēt un priecājas par to, ka kādam var pastāstīt par savām problēmām. Taču sen ir pagājis tas laiks, kad bijām bezpalīdzīgi. Mēs esam iemācījušies strādāt labāk un vairāk, nekurnam, ja ir grūti, priecājamies par savām veiksmēm. Un vislabāk, manuprāt, ir padalīties ar savējiem, nevis “nest gružus ārā no mājas”. Citādi mēs tā arī paliksim VIESSTRĀDNIEKI – nesaprotami un nepieņemami tiem, kuri NAV AIZBRAUKUŠI.”

Santas Siliņas ilustrācija.