VIKTORIJA
a i n i ņ a s
Sestdienas pēcpusdiena. Tīra ielas.
Apaļas slotas gar ietvēm braukā.
Sētnieki furgona vēderā lielā
urnas krata kā pelnutraukā.
Iet elegants kungs ar smaržīgu pīpi.
Kāds riteni ķēdē pie vārtiņu staba,
un, krietni iesiluši jau no rīta,
stāv runīgi vīri pie kārtējā paba.
Uz stūriem krāsainus krekliņus tirgo
un stadions gaidās kā bišu strops dūc.
Cilvēku pūlī sēž policists zirgā.
Izspūris boy aukstu kokteili sūc.
Ielido bumba tulpju dobē.
Skrien apkārt parkam students garš.
Ir plikas nabas atkal modē.
Dolārs ar eiro cīnās. Pieteikts karš.
Ilgi nav lijis. Mākonīši
pa pilieniem vien smalku lietiņu sijā,
un zāle smaržo tik reibinoši,
un pīlītēm kanālā mīlas dejas.
Nāks svētdienas rīts un pirmdiena gara,
un darbdienu nogurums, vakaru miers,
bet vasara zaļos koku zaros
un apņems ap pleciem kā lakatiņš viegls…
DUBLINA
2007
