Darbs atrod darbu

Ļoti bieži dzirdēts un arī patiess ir apgalvojums, ka daudzi latvieši Īrijā nestrādā atbilstoši savai izglītībai un kvalifikācijai. Neskatoties uz augstskolas diplomu, daudzi no mums strādā pavisam vienkāršu darbu. Katrs darbs ir cienījams, sevišķi šeit, Īrijā, bet lielāku gandarījumu (gan emocionālu, gan finansiālu) noteikti sniedz iespēja darīt to, ko esi mācījies un izzinājis vairāku gadu garumā.
Šoreiz portāls baltic-ireland jūs iepazīstina ar latvieti, kas šeit, Īrijā, ir radusi iespēju strādāt savā profesijā, izmantojot Latvijā iegūto augstskolas diplomu.

Vineta Cipriķe: Profesija – ārste ginekoloģe, darba vieta – The Rotunda Hospital, Parnell Square, Dublin.
Stāsts par Vinetas ierašanos Īrijā ir diezgan līdzīgs citu latviešu ģimeņu pieredzei. Vispirms 2001.gadā uz šejieni atbrauca vīrs Vilnis. Sāka strādāt nelielā īru ģimenes uzņēmumā par galdnieku, kur strādā vēl joprojām. Tā kā viņa pati toruden uzsāka mācības rezidentūrā, tad četrus gadus ģimene dzīvoja katrs savā pasaules malā – Vineta ar dēliem Klāvu un Dāvi Latvijā, bet Vilnis – Dublinā.
Vineta stāsta, ka pēc studiju pabeigšanas lēmums par braukšanu uz Īriju nemaz nebija tik pašsaprotams. Bija liela vēlēšanās strādāt par ārsti, jo tik daudz laika un pūļu bija prasījusi diploma iegūšana. Pieņemt lēmumu palīdzēja fakts, ka Latvijā diemžēl Vinetai netika piedāvāts darbs tajā sfērā, kur viņa vēlējās. 2005.gadā arī viņa ar puikām ieradās Dublinā.
Katram latvietim, kurš ir šeit, vairāk vai mazāk līdzīgas ir izjūtas, uzsākot dzīvi svešā zemē. Viegli tas nav nevienam, bet šoreiz gan vairāk par to, kā Vineta tika līdz ārstes darbam The Rotunda Hospital.
Pēc atbraukšanas uz Īriju, viņa sāka sūtīt savus CV uz dažādām slimnīcām, līdz no kādas saņēma ieteikumu vispirms reģistrēties The Ireland Medical Council.
Vineta nosūtīja turp visus nepieciešamos dokumentus un pēc 3 mēnešiem saņēma „full registration”
savam ārsta diplomam, bet vēl pēc laika – arī speciālista reģistrāciju. Tas nozīmēja, ka šķēršļu darbam savā profesijā vairs nebija. Vairāk vai mazāk bija zināma arī angļu valoda, kaut gan sākumā grūtības sagādāja specifiskā „irish-english” izloksne, bet nu jau arī tas ir pagātnē.
Vīra darba kolēģes īrietes ieteica Vinetai sūtīt savus CV arī uz ģimenes ārstu praksēm, sakot, ka „darbs atrod darbu”. Galvenais – sākt darbu jebkurā medicīnas sfērā un tad jau vēlāk arī citas iespējas radīsies. Tā arī notika. Kāds ģimenes ārsts piedāvāja Vinetai piedalīties viņa pacientu pieņemšanā. Par to pat tā īsti nemaksāja, bet tā bija laba iespēja mācīties, apgūt Īrijas medicīnas sistēmu un medikamentus. Paralēli tam uz slimnīcām ceļoja Vinetas CV, jo viņa nebija atmetusi cerību strādāt savā specialitātē.
The Rotunda Hospital uzaicināja viņu uz pārrunām un sākumā piedāvāja darbu kā „clinical attachment”. Šī atkal bija iespēja, par kuru nemaksāja, bet Vineta drīkstēja būt klāt, veikt vienkāršākās medicīniskās manipulācijas, iepazīt slimnīcas darbu un arī slimnīcas vadība iepazina viņu, lai abpusēji pēc pāris mēnešiem izlemtu, vai vēlas strādāt kopā.
Šādi nostrādājusi gandrīz trīs mēnešus, Vineta saņēma slimnīcas vadības piedāvājumu slēgt darba līgumu uz gadu par jaunāko ārstu jeb „senior house officer” (SHO) un, protams, piekrita. Jāpiezīmē, ka ar lielāko daļu ārstu slimnīcās Īrijā darba līgumi tiek slēgti tikai uz gadu.
Gadu nostrādājusi The Rotunda Hospital kā SHO, Vineta pus gadu bija „junior registrar”, bet tagad ir „registrar”. Kopumā slimnīcā ir aizritējuši gandrīz 2 gadi, bet Vineta nav apstājusies pie sasniegtā un atkal mācās. Kā viņa pati saka – labam ārstam ir jāmācās visu mūžu. Paralēli darbam Vineta gatavojas Royal Colledge of Obstetricians and Gynaecologists eksāmenam. Šis ir ļoti augsta līmeņa pārbaudījums trijās daļās, kam ārsti gatavojas vai nu paši, vai apmeklējot speciālus kursus. Statistika liecina, ka to nokārto tikai 30% pretendentu. To var uzskatīt par ārsta profesionalitātes un kvalifikācijas atzīšanas eksāmenu, pēc kura veiksmīgas nokārtošanas nav problēmu veidot karjeru dzemdniecībā un ginekoloģijā gan Īrijā, gan Anglijā.
Jautāta par medicīnas līmeni Īrijā, Vineta saka, ka šeit ir ļoti augsta līmeņa speciālisti, katrā ziņā līmenis nav zemāks kā Latvijā. Interesanti, ka vairāk nekā puse ārstu nav īri – ir daudz indiešu, pakistāniešu, arī austrālieši. Paši īri esot slinki uz mācīšanos, īpaši sievietes, kuras parasti strādā tikai līdz pirmā bērna piedzimšanai. Vietējie uzskata, ka arī strādājot mazkvalificētu darbu, var nopelnīt pietiekami un izglītībai nav lielas nozīmes.
Vineta stāsta, ka šeit ir daudz jaukākas cilvēciskās attiecības starp vadošajiem darbiniekiem un padotajiem nekā Latvijā. Jebkurā brīdī ārsts var lūgt padomu saviem vecākajiem kolēģiem un var būt pārliecināts, ka tas netiks liegts.
Par nākotnes plāniem Vineta saka, ka pagaidām atgriezties Latvijā ģimene neplāno. Šeit puikas mācās skolā, vecākiem ir labs darbs, ir nopirkta ģimenes māja, rit pilnvērtīga dzīve.
Šķiroties no Vinetas saņemu stingru rokas spiedienu un prātā iešaujas doma – tik trausla sieviete, bet cik daudz spēka sevī glabā. No visas sirds gribas novēlēt viņai veiksmi grūtajā eksāmenā un turpmākajā darbā, bet pārējiem, kas šaubās, lai viņas stāsts ir kā iedrošinājums. Iedrošinājums tam, ka viss ir iespējams, ja tici pats sev.