Kad slimība ir neatgriezeniski uzvarējusi, kad stipras un spēcīgas rokas ir rimušas no darba un rāmi guļ saliktas uz krūtīm, kad apzinies, ka nekad vairs nesajutīsi šo roku spiedienu un nekad vairs nedzirdēsi “Nu, dēls, kā klājas?”, tad ir skaidrs – ir pienācis laiks atvadīties un viss, kas reiz bijis, nu pārvēršas pagātnē.