Pateicoties jaunai tiešsaistes sistēmai, kas tiek ieviesta skolās, skolēnu mājasdarbus joprojām varēs “apēst suņi”, bet nebūs vairs iespējas aizbildināties, ka tie nezināja, kas uzdots, raksta Independent.ie. Kompānija Learning Data Limited pilotprojekta ietvaros 20 skolās visā valstī ir uzsākusi interneta dienasgrāmatas Schoolbag.ie ieviešanu.

Īrijas zemē maniem iedzītajiem pūpolu sprungulīšiem jau parādījušies pirmie pumpuri. Pāragri vēl ko prognozēt, bet izskatās, ka augs! Ir pienācis laiks „Ceļojuma piezīmju” nobeigšanai. Lasu Jūsu komentārus. Paldies par labiem vārdiem. Dažkārt, protams, komenti aiziet tālu prom no tēmas un sākas latviešu „pusdienas”. Īstenībā jau nav nemaz tik vienkārši. Kāds saprot, kāds negrib saprast, kādam viss ir slikti Latvijā, kādam Īrijā. Cits māk lasīt starp rindiņām, citam tas nav dots. Atcerēsimies, ka šis portāls, atšķirībā no daudziem, nav īstā vieta „pusdienošanai”. Varbūt turpinām ar domu – kā veidot labāku dzīvi sev, apkārtējiem? Iespējams, pat tam nepazīstamajam, kurš komentē un mazāk pieklājīgi oponē zem kāda nika? Visu cieņu humoristiem ar pozitīvu pieskaņu! Tāpat jau pietiek negāciju visapkārt.

Pagājusi jau nedēļa, kopš biju Latvijā. Atkal sācies ierastais dienas ritms. Viss ir iegājis savās sliedēs. Šodien saņēmu zvanu no Latvijas. Paraksta tiesības kompānijā Uzņēmumu reģistrs esot atjaunojis, bankas konts atkal darbojas. VID ir saņēmis savus iztrūkstošos 64 santīmus. Visi ...

Dīvaina sajūta pamostoties Imantas dzīvoklī. Tā, it kā būtu teleportējies. Guļu aizvērtām acīm un ieklausos skaņās. Viss ir pazīstams līdz pēdējam sīkumam un klāt nav nācis nekas jauns. Aiz loga aizdūc tramvajs, trepju telpā ņaud kaķis un lejā kaimiņiene kliedz uz bērniem. Esmu atpakaļ pagātnē. Ja nu tiešām? Un nav nekādas Īrijas bijis? Super! Kas man būtu tagad jādara, kur jāiet, kas jānokārto? Mēģinu iejusties pagātnes lomā un dīvainā sajūta, kas apņem kā neredzams mākonis, liek izlekt no gultas. Stress. Opiņā! Nu nē, šito es vairs negribu. Neapmaksātu telefona sarunu atgādinājumus, pieklājīgas draudu vēstules no Latvenergo vai Creditreform. Labāk, lai tas laiks paliek pagātnē, laiks, kad katru vakaru likās, ka galvā mirgo sarkana lampiņa un, mierinot sevi, liku lietas pa smadzeņu plauktiem. Rīt, beidzot rīt es sākšu dzīvot, kompānija noslēgs to zelta līgumu un viss būs kārtībā. Būs gandarījums, būs nauda, Varēs sakārtot lietas… Tā nu sanāk, ka rītdiena ir (bija) mūžīga. Tā sanāca. Noņēmu rozā brilles un lietas sāka kārtoties.

Kādu laiku Īrijā nebiju lietojis savu rezerves O2 telefona kartiņu. Dodoties uz Latviju, zinot, ka šis operators darbojas visa Eiropā un pat Amerikā, un ar domu, “ja nu kas” un “Zelta zivtiņa” vairs nedarbosies, papildināju O2 ar 20€. Patīkams bija pārsteigums, ka vairāku mēnešu laikā konts bija katru mēnesi papildinājies, un kundze elektroniskā balsī man paziņoja, ka „your old balance was 50, and new balance is 70€”. Tātad katru dienu varēšu zvanīt uz (hmmmmm…) mājām, uz Īriju. Īstenībā, māju sajūtu laikam rada mīļi cilvēki, kuri ir tev blakus. Turpinu ceļojuma dienasgrāmatu.

Nu jau trešais gads rit ārpus Latvijas. Kopš ģimene decembrī ieradās Īrijā, vairāk par pusgadu nebija būts Latvijā. Nevilka. Tomēr, laikam ritot, biju tā sailgojies, ka nevarēju sagaidīt nākamo šīs vasaras divu nedēļu atvaļinājumu. Iegādājos tobrīd iespējami lētāko Ryanair biļeti un maija sākumā devos Rīgas virzienā. Plānos bija dažādu privātu lietu kārtošana, tikšanās ar paziņām, draugiem, radiem. Iespējams, ka īstenībā gribējās izbaudīt pavasari dzimtenē, jo kas gan var būt skaistāks par bērziem, kuros tikko parādās lapas un pavisam īss ir tas mirklis, kad tiem vēl spīd cauri. Smadzenēs uzzīmēta dzeltena pieneņu pļava. Tikai septiņas dienas Latvijā, bet iespaidu spektrs ir visās varavīksnes krāsās.