Andra Gaigala Šīs debesis nav uz zemes. To izlemt nebij` man ļauts kā putnam, kam brīvības dienās pa pasauli palidot tīk.

VIKTORIJA TU TIK TRAUSLA MĪLESTĪBA IR. To salauzt var ar pieskārienu nevietā, pamīšus, ar skatienu, kad acis nejūt sirds, un vārdu vietā - sauja smilšu.

VIKTORIJA NIANSE Tik tuvu debesīm esmu - naktij kautrai pieskarties baidos. Ļaunas mēles ar vārdu iesmiem sapņotājus kā pātagām šausta.

VIKTORIJA … Naktī gulbji pie loga man nāk un tumšajā ūdenī klusē. Es neprotu dzīvot savādāk - tikai ar gulbjiem sirds pusē.

VIKTORIJA Tas nekas. Rudens smaržo pēc vientulības vējā sakļautiem spārniem. Es atpakaļ vasarā gribu pie brīviem no ikdienas putniem.

VIKTORIJA mana ēdienKARTE Man galdā zemenes no Spānijas, no Peru plūmes, grieķu olīves, un āboli no Dienvidāfrikas, itāļu siers, Irānas dateles… Ne pusi globusa vēl neapskrēju - man preti ripo Argentīnas mandarīns, un Jaunzēlandē tropu vēji smaržo kā franču sarkanvīns… Man ēdienkartē ir sacivi un ķiplokmērcē small lamb leg,

VIKTORIJA Manas upes. Atzīšanās. Pie avota, pie mazas upītes, kas līkumo pa pļavām senlejā, es uzāvu reiz rasas kurpītes un bridu sevi meklēt Abavā…

VIKTORIJA BŪS LIETUS Silts vakars. Mākoņaina debess. Zem kokiem alejā deg laternas, un vējš no kalniem vēsti atnes - būs naktī lietus pilsētā…

VIKTORIJA a i n i ņ a s Sestdienas pēcpusdiena. Tīra ielas. Apaļas slotas gar ietvēm braukā. Sētnieki furgona vēderā lielā urnas krata kā pelnutraukā.

VIKTORIJA BUS STOP Saskaitu sīknaudu un gaidu, kad pienāks vajadzīgais buss. Nāk meitene ar sevī vērstu smaidu, uz soliņa sēž vīriņš kluss. Kā gulbis lepni garām aizslīd balts, melniem logiem, limuzīns, un platā solī Franciju iet baudīt reklāmas stendā misters Bīns.