Informācija, kas sameklēta pirms ceļojuma uz ļoti savdabīgu un interesantu vietu – Lielbritānijai piederošo Gērnsijas (Guernsey) salu, netālu no Francijas piekrastes, liecina, ka šī ir ārkārtīgi neparasta vieta Eiropā, kur var sastapt arī gana daudz latviešu. Šī sala bija viena no pirmajām vietām pasaulē, kurp peļņā latvieši sāka izbraukt lielā skaitā, pie kam sākotnēji Gērnsijā pieņēma tikai sievietes. Deviņdesmitajos gados uz Gērnsijas salu mūsējie varēja braukt tikai un vienīgi, lai strādātu lauksaimniecībā, ņemot vērā, ka tas bija laiks, kad Latvija vēl nebija Eiropas Savienības dalībvalsts.

Mēs satiekamies pie „spices” pašā Dublinas vidū, sarokojamies, ielūkojoties viena otrai acīs, un dodamies uz tuvējo krodziņu, lai mazliet parunātos… Tomēr „mazliet” pārvēršas par sarunu vairāku stundu garumā, kad laiks, šķiet, apstājas un ļauj pilnībā izbaudīt tikko iepazīta cilvēka personības valdzinājumu. Vēlā vakarā sēžot pie datora mēģinu ietērpt vārdos vismaz kādu daļu no tā. Viss pilnīgi noteikti nesatilps šajās dažās rindkopās, bet tik grūti ir izsvērt, ko nedrīkst nepateikt.

Ieva Bērziņa. Draugam. Viens telefona zvans….Bet cik daudz tas sevī ietver….Nē, tajā nav atzīšanās mīlestībā, nav globālu problēmu, nav svarīgu ziņu. Ir Drauga balss tepat, tik tuvu, tik pazīstama un silta. Nav svarīgi, ko tā saka, jo vārdiem nav nozīmes. Svarīgi ir tas, ka par tevi domā, tevi saprot un ilgojas. Tūkstošiem kilometru attālumā jūt tavas rūpes un raizes, priecājas kopā ar tevi un tu zini – nekad neskauž un nenosoda.