Mēs satiekamies pie „spices” pašā Dublinas vidū, sarokojamies, ielūkojoties viena otrai acīs, un dodamies uz tuvējo krodziņu, lai mazliet parunātos… Tomēr „mazliet” pārvēršas par sarunu vairāku stundu garumā, kad laiks, šķiet, apstājas un ļauj pilnībā izbaudīt tikko iepazīta cilvēka personības valdzinājumu. Vēlā vakarā sēžot pie datora mēģinu ietērpt vārdos vismaz kādu daļu no tā. Viss pilnīgi noteikti nesatilps šajās dažās rindkopās, bet tik grūti ir izsvērt, ko nedrīkst nepateikt.

Tikko LNT ziņās visus latviešus Īrijā sabāza vienā - viesstrādnieku - maisā. Tomēr Latvijā tautas valodā ir iegājies mūs dēvēt par “sēņu lasītājiem”. Kādēļ tieši sēņu lasītāji, nevis, piemēram, istabenes vai celtnieki? Nav dūmu bez uguns. Pirmkārt, laikā, kad Latvija vēl nebija pievienojusies Eiropas Savienībai, darbs sēņu fermās bija viens no dažiem, kur pieņēma darbā cilvēkus no Austrumeiropas. Un, ko tur liegties, arī tagad daudzi latvieši strādā “sēnēs”. Otrs iemesls noteikti ir, visai tālu no realitātes esošais, Laimas Muktupāvelas romāns “Šampinjonu Derība”. Šajās dienās portāls baltic-ireland viesojās vienā sēņu fermā netālu no Castleblayney. Kāds tad ir darbs “sēnēs”?