VIKTORIJA
BUS STOP
Saskaitu sīknaudu un gaidu,
kad pienāks vajadzīgais buss.
Nāk meitene ar sevī vērstu smaidu,
uz soliņa sēž vīriņš kluss.
Kā gulbis lepni garām aizslīd
balts, melniem logiem, limuzīns,
un platā solī Franciju iet baudīt
reklāmas stendā misters Bīns.
I,m sorry!- rešņuks garām manās,
kāds kafiju no bistro trauka dzer,
nāk eleganti sapucējies arābs,
ruds puika balodim ar kāju sper…
Kāds nēģeris ar dobju balsi
pār ielu kādam kaut ko sauc.
Vējš dzenā izsmēķus – tie dejo valsi,
un visi sarosās – divstāvu busiņš brauc.
Paspraucos garām koferu un somu kaudzei -
ik dienu lidostā ir laimes meklētāju rīts:
varbūt, te biezāks rieciens dienišķajai maizei,
bet pagaidām viss miglā tīts…
Nelīdz ne pasakas, ne mīti,
ne doma, ka te visiem kaut ko dod.
Šai pilsētā, kur tilti nes pār Lifi,
uz krastu to, kur pašam sevi jāatrod.
